Situācija pansionātos ir satraucoša un bieži vien neatbilstoša cieņpilnai dzīvei – tā liecina Tiesībsarga biroja kampaņas “Dzīve pansionātā – kāda tā ir?” laikā iegūtā informācija. Iedzīvotāju atsaucība bija liela – no 6. līdz 26. martam kopumā saņemtas 113 ziņas – gan zvani, gan e-pasti, gan “Whatsapp” ziņas. Informācija saņemta par 65 pansionātiem[1], vairākus no tiem gadu gaitā apmeklējuši biroja darbinieki, portālu informēja Tiesībsarga biroja pārstāvis Edgars Lākutis.
“Liels paldies visiem, kas atsaucās mūsu aicinājumam. Ar mums sazinājās gan pansionātu iemītnieki personīgi, gan viņu līdzcilvēki, esošie un bijušie pansionātu darbinieki. Vērtīgu informāciju sniedza arī nevalstiskās organizācijas. Lai arī netrūka pateicības vārdu un pozitīvu atsauksmju, tomēr pārsvarā cilvēki sazinājās, lai paustu neapmierinātību par dažādām nebūšanām pansionātos,” stāsta Tiesībsarga biroja Pilsonisko un politisko tiesību nodaļas prevencijas daļas vadītāja Liene Namniece-Bērziņa.
Kopumā saņemta informācija par tādām tēmām kā saziņa ar tuviniekiem un apmeklējumiem, sadzīves apstākļiem un higiēnas nodrošināšanu, darbinieku attieksmi un bailēm sūdzēties, jēgpilnu aktivitāšu trūkumu un veselības aprūpes slikto kvalitāti.
“Dažkārt novados ir viens vai divi pansionāti. Tādēļ pagaidām nevēlamies atklāt pansionātus par kuriem esam saņēmuši ziņas, jo viena noslēdzošā aktivitāte šīs tēmas ietvaros ir vizītes, lai pārbaudītu saņemto informāciju. Vizītes plānots uzsākt vēl šajā pusgadā,” norāda L. Namniece-Bērziņa.
Par ko sūdzas iedzīvotāji?
Salīdzinoši daudz saņemtas ziņas par to, ka tuviniekiem tiek liegta iespēja apmeklēt pansionātā mītošo tuvinieku. Daudzos joprojām ir noteikti dažāda veida ierobežojumi, piemēram, gripas karantīna. Ja arī apmeklējumi ir atļauti, tuvinieki nedrīkst iet istabiņās, līdz ar to nav iespējams redzēt patiesos sadzīves apstākļus. Tāpat tika izteiktas sūdzības, ka apmeklēt pansionātu drīkst tikai darba dienās un darba laikā, kad tuviniekiem visbiežāk nav tādas iespējas.
Iedzīvotāji izteica neapmierinātību ar sadzīves apstākļiem – nemājīgi iekārtotas istabiņas, pārapdzīvotība, neciešama smaka telpās, cilvēki netiek regulāri vesti uz dušu, gulošie klienti netiek apmazgāti un citas līdzīgas problēmas. Nepietiekamas aprūpes rezultātā rodas izgulējumi un citas veselības kaites. Daudzas vietas joprojām nav pieejamas cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Vēl vairāk – tie, kas uzturas ēkas otrajā stāvā, – svaigā gaisā netiek izvesti nekad, un iemītnieks jūtoties “kā cietumā”.
Vēl viena būtiska tendence ir bailes ziņot. Daudzi vēlējās palikt anonīmi un pat baidījās nosaukt iestādi, jo tikšot atšifrēti un izslēgti no pansionāta.
Sūdzībās par darbiniekiem atkārtojās tas, ka cilvēku aprūpe notiekot pavirši un skarbi (piemēram, “pamperus maina kā nedzīviem gaļas gabaliem”). Tuvinieki arī uzskata, ka pienesumi netiek nodoti klientiem, pazūd kabatas nauda, drēbes, rotas u.c., darbinieki nes uz mājām ēdienu, tādēļ klientiem pasniegtais ēdiens esot nepietiekams.
Ievērojami daudz iedzīvotāju sūdzējās par to, ka cilvēki var tikai gulēt savās gultās un visa diena jāpavada istabā vai bezmērķīgi staigājot pa iestādes gaiteņiem. Netiek organizētas jēgpilnas brīvā laika pavadīšanas iespējas vai rehabilitācijas pasākumi. Taupības nolūkos vairākos pansionātos gaismas tiek noslēgtas plkst. 19 un iemītniekiem ir jāiet gulēt, kaut arī viņi jau tā visu dienu guļ gultās, kamēr vakaros pat nav iespēju lasīt grāmatu vai skatīties televīziju.
Liela daļa sūdzību bija par sliktu veselības aprūpi un konkrēti ģimenes ārstiem, kuri nelabprāt apmeklē pansionātu vai vispār nekad nav tur bijuši. Tāpat arī medicīnas māsas neesot uz vietas, un medikamentus izdalot aprūpētājas. Turklāt netiek nodrošināti palīglīdzekļi, piemēram, cilvēkam ilgstoši nav nodrošināts dzirdes aparāts, līdz ar to viņš pavada dienas klusumā.
Daudzi tuvinieki norādīja, ka ievietojuši savu piederīgo pansionātā tieši sliktā veselības stāvokļa dēļ, jo domājuši, ka tur nodrošinās labu veselības aprūpi, bet tā nenotiek. Piemēram, vienā no gadījumiem iemītnieces stāvoklis ir ļoti pasliktinājies un viņa neesot barota divas dienas (nebija pieejama zonde), kā rezultātā pēc vairākām dienām tika ievietota slimnīcā ar novārdzinātu ķermeni. Iemītniece nebija spējīga pat parunāt vai atpazīt tuviniekus. Iedzīvotāji ziņoja arī par gadījumiem, kad pansionāts novēloti izsaucot neatliekamo medicīnisko palīdzību, jo neprot, piemēram, atpazīt infarkta pazīmes.
Papildus jau minētajam iezīmējas arī citas problēmas. Daudziem samaksa par pansionātu ir neadekvāti augsta, un viņi ar savu pensiju nevar to atļauties. Tāpat tika saņemti zvani no tuviniekiem, kuri nevar apmaksāt sava seniora uzturēšanos pansionātā.
Tiesībsargs arī saņēma informāciju no aprūpētājām, kuras dalījās stāstā par saviem darba pienākumiem – apģērbt, pacelt no gultas (bieži vien bez palīglīdzekļiem), pasniegt ēdienu, pabarot un padzirdīt, novākt traukus vienlaicīgi 15-30 cilvēkiem 30-40 minūšu laikā. Aprūpētājas bieži pilda arī apkopēju pienākumus – mazgā grīdas, tīra tualetes, līdz ar to neatliek laika, lai noskaidrotu iemītnieku vēlmes vai vajadzības.
“Esam arī saņēmuši tādu informāciju, ka no pašiem pansionāta darbiniekiem ir izskanējušas tādas frāzes kā, piemēram, “nevēlētos nonākt pansionātā”, kas tika teikts par pansionātu, kurā strādā,” atklāja L. Namniece-Bērziņa.
Ko tiesībsargs darīs tālāk?
E. Lākutis norāda, ka kampaņa “Dzīve pansionātā – kāda tā ir?” ir tikai viens no soļiem apjomīgā izpētē par situāciju sociālās aprūpes iestādēs jeb veco ļaužu pansionātos. Kampaņas laikā saņemtās ziņas tiks izmantotas, sastādot pansionātu apmeklēšanas plānu.
Paralēli šīm aktivitātēm šonedēļ tiesībsargs nosūtīs pansionātiem informācijas pieprasījumu par finanšu un personāla resursiem un izaicinājumiem nodrošināt sociālo aprūpi un sociālo rehabilitāciju. Šie ir aspekti, par kuriem kampaņas gaitā saņemts ievērojams skaits sūdzību.
[1] Uz 2022. gada 1. jūniju Latvijā bija 157 pansionāti – gan pašvaldības institūcijas, gan privātpersonu un nevalstisko organizāciju dibinātas.
Pati esmu strādāju pansionāta un nevarēju nostrādāt līdz pārbaudes laiku beigām, jo tiešām tur ir neciešami. Es ar savu sirsnību nevarēju tur pastrādāt, jo tur tiešām bija nežēlīgi apstākļi….
Kad vecs un nevarīgs paliec,tu nekam nēsi vajadzīgs.
Mežotnes pansionātā Derpele pārbāztas istabas, elpot nav ko. Mazas ēdiena porcijas, ja pats klients nevar kaut ko piepirkt, jādzīvo pusbadā. Slikta medicīniskā aprūpe. Un tikpat kā nekādas aktivitātes tiem, kas to var
un gribētu..
Strādāju un dzīvoju Nīderlandē, un blakus dzīvesvietai bija sociālā daudzstāvu māja.. pēc izskata līdzinājās mūsdienīgām jaunām celtnēm… Sākumā domāju ka kāda kompānijas ofiss, bet nu izrādījās sociālā māja… Vauuu…
Tajā pašā rajonā bija veco ļaužu māja, ar balkoniem un visur bija izrotātas ar augiem, dekoru.. Vecīši var sēdēt pie tējas krūzītes un atpūsties savā draugu lokā! Līmenis nesalidzinams ar mūsu veco ļaužu mājām… 😕
Žēl nabaga vecīšu.Droši vien tur nav nekāda saldā dzīve.Visu mūžu strādā,audzini bērnus un beigās nokļūsti nabagmājā.
Dārgā nabagmājā.Cenas lielas.ne visi var atļauties dzīvot pansionātā.Tā.ka negudro pasakas.Nevienam bērnam nav pienākums ziedot savu dzīvi mainot pamperus.Slimi un galīgi nevarīgi vada savas pēdējās dienas aprūpes iestādē.
Palasīju komentārus- dažs labs laikam vienīgais bērns ģimenē ir bijis, kuru audzinājusi tikai mamma, nekas nav bijis liegts.
Tādi ļaudis nesaprot, ko nozīmē otram dot, kur nu vēl pamperus mainīt.
Par Mežotni- nezinu kādas tur istabiņas, bet zinu medmāsu, kura tur strādā. Atbildīgāku medmāsu šodien ir grūti atrast.
Lai cik bu
Palasīju komentārus- dažs labs laikam vienīgais bērns ģimenē ir bijis, kuru audzinājusi tikai mamma, nekas nav bijis liegts.
Tādi ļaudis nesaprot, ko nozīmē otram dot, kur nu vēl pamperus mainīt.
Par Mežotni- nezinu kādas tur istabiņas, bet zinu medmāsu, kura tur strādā. Atbildīgāku medmāsu šodien ir grūti atrast.
Lai cik būtu labi apstākļi, iemītnieki vienmēr būs neapmierināti, jo tā ir sveša, ierobežota vide. Viņi ir izrauti no savas ierastās dzīves.
Tie, kuri tik šausmīgi nosoda pansionātus – jums ir visas tiesības savus tuvos kopt pašiem, 24/7/365.
Bet labāk jau nopirkt dārgu suni, ucināt kucēnus, jo tur redz nāk naudiņa, nekā mainīt pamperus.
Par bauskas novada. garozas pansionatu- vispirms tur jānokļūst. Bildējamcelu…tas ir kaut kāds murgs…šķiet kara plosītaja Ukraina ceļi ir labāki… mana tante nesūdzas, bet … skumji jau tas viss izskatās un arī apkārtne tur briesmīga…tu cauru dienu guli un pieceļoties veries pretim esošajās ēkas tumšajos logos, kur uz mājas jumta bērziņi jau aug…
Cena par atrašanos, gana iespaidiga. Nezinu vai vel piemaksājot, kāds viņu izvedīs ārā pastaigāt…īpaši jau tur nav arī, ko skatīt, bet tomer- svaigs gaiss…par limeniem- nu mums līdz tādiem kā ES attīstītajās v. Vēl tāls cels bruģējams un ejams…
Tas Elenai- apsveicami, ka dalies savos iespaidos par tiem līmeņiem…attiecībā par aprūpi majas- esmu ar to saskāries un zinu, ka tas ir…
Skujenē vecīši 24/7/365 var vērties savā nākotnē – blakus esošās kapsētas krustos, toties aprūpe laba, bet urīna smaku paši jau sen nejūt.
Jā.Esmu strādājusi Alūksnes pansionātā nu +- 20 gadi atpakaļ. Aprūpētājas darbs bija- pabarot,(guļošos ), higiēna,pamperu maiņa, zāles jādod, istabiņu mazgāšana, putekļu notīrīšana,koridoru, kāpņu, istabiņu mazgāšana, labierīcību sakopšana.Tad, laukā izgāja tie kas varēja, manā darba laikā,neviens klients laukā netika izvests,(ratiņkrēslā),un arī bez tā,jo aprūpētājai tas reāli tas nebija izdarāms, vēl bija gultas veļa jāmaina. Protams mazgāja dušā cits cilvēks.
Istabiņās smags gaiss bija , īpaši pie guļošajiem. Guļošie netika grozīti. Pamperus mainīja no rīta,tad pirms pl 15.00. un vakarā uz nakti.
Istabiņu iekārtojums ļoti vienkāršs.
Nezinu kā ir tagad,bet no ārpuses Alūksnes pansionāts ir ļoti noplucis…. ļoti nesmuks….
Pansionāts meklē darbiniekus darbam ar smagi slimiem, gulošiem klientiem – jā, tā mēs viņus saucam, jo esam soc.aprūpes iestāde nevis slimnīca. Un būtu ļoti priecīgi, ja radinieki un draugi biežāk apciemotu savus tuviniekus un uzturētos pietiekami ilgi lai palīdzētu iziet viņiem ārā, paši kaut reizi viņiem palīdzētu paēst un aiziet uz tualeti. Mēs nelūdzam mainīt pamperus un mazgāt vannā. Bet gribas lai visi kas raksta un runā šīs nejēdzības, kaut reizi iejustos aprūpētāju ādā un izbaudītu darba smagumu. Mums trūkst vīriešu darba roku- visu ceļ un nes sievietes. Un tad, kad ierodas augstprātīgi radiņi, kas nomet kārtējo pārtikas pienesumu un pēc mirkļa pazūd, pat nesveicinot darbiniekus, gribas kliegt. Kāpēc jums visiem liekas ka drīkstat pazemot tos cilvēkus, kas rūpējas par jūsu tuviniekiem ? Ir protams arī labi un gādīgi apmeklētāji, kas māk pateikt PALDIES par mūsu darbu un ir gatavi iesaistīties aprūpē. Viņu cilvēcība un klientu pateicība ir tas, kas dod spēku turpināt darbu, ko ne katrs spēj.
Ci!vēki vajadzīgi kamēr strādā un maksā nodokļus,kamēr var tos apdīrāt ar visādiem nodokļiem,sodiem-ziedojumiem u.t.t.bet vēlāk tos visādos veidos beidz nost gan morāli,gan finansiāli,-kur nu vēl medicīna un sociālie,pensionāri ir liels traucēklis mūsu valdībai,neieredzu šo zagļu valdību !!!
Lielos vilcienos taisnība! Aprūpētājas tur ir maz atalgotas ar vislielāko darba slodzi, ēdiens tiek nests uz mājām un gulošie tur tiešām nolemti!
Londona. Pansionātā bibliotēka, atnak mācītājs, aktu zāle un pasakumi, skaists dārzs kur iziet, pusdienas uz galda tiek izdekoretas, tv katrā istabā un arī kopīga telpa kur to skatīties, ja tāda vēlēšanās. Cits, mazāks pansionāts – dārziņš, kur pasēdēt, kopiga atpūtas telpa. Dzīves apstākļi sākas ar sirds siltumu vai tā neesamību tiem, no kā atkarīgi šie cilvēki un vispirms jau augstākajā līmenī. Londonā viena šī pansionāta īpašnieks par tā iemītniekiem man teica:”Viņi visi ir mana gimene.” Tā viņš uztvēra šos cilvēkus.
100 %, ka neviens no Bauskas domes nepajautaja vai pansionāta iemītnieki turpmāk vairs nevēlas satikt savus tuviniekus un radus, kad radās ideja viņus no pilsētas pārvietot uz laukiem. Ja nav sava auto, uz Mežotni viesos un atpakaļ ar dažiem autobusiem dienā neizbraukāt. Ne laika ziņā, ne ari katrs var atlauties, bet Bauskā vismaz ciemos varēja aizstaigāt. Lai Jums, deputāti, pašiem nāktos dzīves nogali pavadīt pansionātā!