Pīlēns: Redzu iespēju iegūt balsu vairākumu prezidenta amatam

Politikas kuluāros jau ilgstoši spekulēts par to, kas varētu iesaistīties nosacītā cīņā par Valsts prezidenta amatu. Līdz šim minēts esošais Valsts prezidents Egils Levits, kā arī ilgstoši locīts uzņēmēja, “Apvienotā saraksta” (AS) dibinātāja Ulda Pīlēna vārds. Lai gan Pīlēns atzīst, ka aktīvajā politikā, visticamāk, neiesaistītos, ja Krievija nebūtu iebrukusi Ukrainā, intervijā aģentūrai LETA viņš apliecina, ka pēc ilgstošām pārdomām pieņēmis lēmumu kandidēt uz Valsts prezidenta amatu. Viņam esot arī diezgan liela pārliecība par pozitīvu iznākumu. Sevi Valsts prezidenta amatā viņš redzētu kā aktīvu procesu dalībnieku, kurš savu funkciju ietvaros, ar uzņēmējdarbībā gūto pieredzi strādātu sazobē ar Saeimu un valdību un turētu rūpi arī par Latvijas tautsaimniecības attīstību, kas esot atslēga arī uz citu problēmu risinājumu.

Kāpēc pārdomām bija nepieciešams tik ilgs laiks, ņemot vērā, ka jau no paša sākuma faktiski tikāt minēts kā viens no potenciālajiem amata kandidātiem?

Šis nav jautājums par gribēšanu vai negribēšanu. Pirms Ukrainas kara teicu, ka šis amats nav tas, ko man ļoti gribētos iekarot. Bet situācija pasaulē ir ļoti mainīga, un esam atbildīgi cilvēki – arī tie, kuri nāk politikā. Ņemot vērā, ka man aiz muguras ir 35 gadi uzņēmējdarbībā, pēc profesijas esmu arhitekts, lai tiktu skaidrībā ar šo ļoti lielo uzticības līmeni, ko AS deputāti man ir devuši, ir nepieciešams laiks. Lai to pārdomātu, saprastu, vai esmu gatavs nest šādu atbildību, lai pārrunātu ar ģimeni un lai sāktu kārtot lietas, kas saistītas ar uzņēmējdarbību, jo potenciāls Valsts prezidenta amats nav saistāms ar uzņēmējdarbību.

Ņemot vērā, ka sākat gatavoties kārtot ar uzņēmējdarbību saistītas lietas, redzat potenciālu iegūt balsu vairākumu ievēlēšanai?

Tas ir nopietns lēmums. Ja mēs, AS cilvēki, deputāti, es, neredzētu iespēju iegūt balsu vairākumu, tad acīmredzot tas būtu tikai teatrāls uzvedums.

Uz kurām partijām cerat?

Prezidentu vēlē 100 Latvijas pilsoņu ievēlētie deputāti. Domāju, ka esmu gatavs iet uz visām frakcijām, runāt ar visiem ievēlētajiem deputātiem. Aizmugurē man ir stingrs AS mandāts.

Esošais Valsts prezidents Egils Levits jau ir publiski iezīmējis naratīvu par to, ka kandidēšanas gadījumā negribētu, lai par viņu būtu arī “nelatviskas un ne rietumnieciski noskaņotas partijas”. Cik svarīgs jums ir potenciālo atbalstītāju ideoloģiskais spektrs?

Latvijas pilsoņi vēlē parlamentu – Latvijas pilsoņus, kas sadalās pēc savas politiskās piederības, nākotnes redzējuma. Manā izpratnē visas 100 balsis ir vienādas – nav tādu balsu, kas kādā veidā ir sliktākas vai kādā veidā labākas. Manuprāt, balsis pilnīgi droši var sadalīties starp opozīcijas un pozīcijas balsīm. Manuprāt, prezidents kā politiski neitrāla persona ir atbildīgs par visu procesu kopumā, par visu politisko spektru. Ir jābūt spējīgam arī komunicēt ar visu politisko spektru.

“Jaunā vienotība” ir norādījusi, ka, ja Egils Levits tiks virzīts amatam atkārtoti, partija viņu atbalstīs. Tas jau nozīmē, ka ar esošās koalīcijas balsīm rēķināties īsti nevarēs un jāņem talkā opozīcija. Ar “Progresīvajiem” iet vienā koalīcijā negribējāt. Vai tā būs “Latvija pirmajā vietā”, “Stabilitātei”, uz kurām balsīm cerat, lai pietiktu vairākumam?

Starta pozīcijās man ir AS frakcijas deputātu atbalsts.

Saeimas vēlēšanās iesaistījāties tikai kā faktiski AS seja. Oficiālajos vēlēšanu sarakstos jūsu vārda nebija. Tika runāts, ka parlamentā strādāt neesot gatavs, bet valdības vadītāja krēslu gan labprāt ieņemtu. Tagad neesat ne parlamentā, ne valdībā, ne arī partijā, kuras seja bijāt. Vai un kāpēc Saeimas deputāta amats jums nebija gana uzrunājošs, un vai šāda pozīcija, jūsuprāt, ir bijusi godīga pret vēlētājiem?

Manuprāt, jā. Ģeopolitiskie laiki ir mainīgi, savu nostāju Ukrainas kara jautājumā esmu paudis jau pašā sākumā, un AS nebūtu radies, ja Krievija nebūtu iebrukusi Ukrainā un izraisījusi ģeopolitisku katastrofu tepat netālu no mūsu mājām. Es nebūtu iesaistījies politikā un turpinātu nodarboties ar uzņēmējdarbību. Bet laiki ir mainīgi, mūsu atbildība tiek prasīta, tāpēc mans lēmums bija aktīvi iesaistīties AS veidošanā, startēt AS Ministru prezidenta amata kandidāta debatēs un palīdzēt AS piedalīties citas politikas veidošanā Latvijā, kas daudz vairāk atbilst ģeopolitiskajai situācijai, tautsaimniecības izaicinājumiem un cerībām, ko sagaida Latvijas pilsoņi.

Vai tad no Saeimas deputāta krēsla šīs apņemšanās nebūtu iespējams īstenot?

Esmu ilgu laiku uzņēmējdarbībā. Izvēle kandidēt uz Valsts prezidenta amatu bija ļoti sarežģīta, jo jānoliek malā viss pēdējo 35 gadu darītais. Mainīgā situācija no mums katra pieprasa lielās izvēles, un mana izvēle ir palīdzēt AS, Latvijai mainīt politiku no pozīcijas Valsts prezidenta amatā.

Valsts prezidenta amats ir politiski neitrāls, reprezentatīvs. Kā jūs nodrošināsies, ja kļūsiet par Valsts prezidentu, politisko neitralitāti, ņemot vērā diezgan lielo saistību ar AS, lai gan oficiāli biedrs neesat? Varbūt tieši AS biedra kartes neesamība ir tas arguments, ko plānojat izmantot, runājot par politisko neitralitāti?

Man nav oficiālas saistības ar partiju, neesmu arī AS valdē, ko veido trīs partijas. Organizācija pati par sevi turpina darboties bez nekādām problēmām. Mana tipoloģija ir arī tāda, ka ir jāspēj sarunāties ar dažāda veida politisko strāvojumu, mentalitātes cilvēkiem. Neredzu lielu problēmu būt politiski neitrālam un spēt uzturēt kontaktu ar visu politisko spektru, kas ir parlamentā.

Kā vērtējat līdzšinējā Valsts prezidenta iesaisti likumdošanas jautājumos? Vai tā ir bijusi pietiekama un pareizajos virzienos? Vai ievēlēšanas gadījumā Jūs rīkotos aktīvāk?

Domāju, ka katram ir savs rokraksts. Levitam ir savs rokraksts ar saviem akcentiem, savu dienaskārtību un prioritātēm. Man ievēlēšanas gadījumā varētu būt citas prioritātes.

Kādas?

Ar Levitu mums, protams, sakrīt valsts drošība kā prioritāte, par ko ļoti nopietni jāiestājas – ļoti detalizēti jāiziet cauri esošajai situācijai, saprotot, kur atrodamies, kādi ir mūsu mērķi un kā varam palīdzēt paši sev, Ukrainai, vienlaikus esot ļoti aktīvai NATO dalībvalstij.

Mēs diemžēl atpaliekam no pārējām Baltijas valstīm, kas ir skumja ziņa man kā pietiekoši veiksmīgam uzņēmējam ar uzņēmumu ar lielu eksportu. Man liekas, ka kopā varam vairāk. Tāpēc tautsaimniecības tēmas, tostarp aktīvāka piedalīšanās arī, sadarbojoties ar valdību, iniciējot Ministr kabineta sēdes, būtu otrā prioritāte.

Es nevaru neredzēt, ka attīstāmies disproporcionāli – Rīga, tās aglomerācija un reģioni. Jā, mums ir lieli impulsa centri ārpus Rīgas, bet reģionālā attīstība prasa ļoti nopietnu darbošanos – daudz aktīvāku, nekā esam to darījuši līdz šim.

Regulāri izskan aicinājumi grozīt Satversmi, nosakot, ka Latvijas Valsts prezidentu ievēlē tauta. Ar šādu ideju startēja arī vismaz daži no AS. Vai atbalstāt šādu ideju un strādāsiet tās virzīšanai?

Tas ir lielas daļas AS deputātu un arī politikā iesaistīto cilvēku viedoklis. Arī man liekas, ka esam pietiekoši nobriedusi nācija, lai līdzīgi kā citas valstis varētu tiešā veidā vēlēt prezidentu, jo tad tas vārda tiešākajā nozīmē būtu tautas prezidents. Bet sākumā ir nepieciešama diskusija sabiedrībā. Plusu un mīnusu izsvēršana, varas akcentu tēmu saprašana ir diskusijas vērts temats.

AS gan uzstāj uz vēlēšanu sistēmas maiņu. Vai prezidenta amatā Jūs sekotu šim uzstādījumam, vai tomēr Jums šajā jautājumā būtu cita dienaskārtība?

Manuprāt, šis laiks un sabiedrības atsvešināšanās no varas prasa arī demokrātijas transformāciju. Demokrātijai jāattīstās. Ja tā paliek tādos ietvaros, kāda tā bijusi pagājušā gadsimta beigās, tad kaut kā pietrūkst. Manuprāt, otrā diskusija, kas būtu vērtīga sabiedrībā, ir par mažoritārās vēlēšanu sistēmas ieviešanu.

Esošais Valsts prezidents strādājis pie partiju attīstības jautājumiem, tostarp finansēšanas jautājumu sakārtošanas. Kā, Jūsuprāt, iespējams uzlabot partiju kvalitāti?

Partiju finansēšanas modelis, manuprāt, ir par dāsnu. Saprotu, ka varētu būt finanses, lai uzturētu biroju, komandu. Saprotu, ka citām valstīm ir nedaudz citādāka kārtība partiju finansēšanā. Man liekas, ka arī šī tēma ir atvērta diskusijai – vai tiešām partijām nepieciešams tik augsts grantēts finansējuma līmenis. Jāsaprot, kas ir plusi, mīnusi, iespējams, varam atrast efektīvāku modeli.

Ja skatās no AS piemēra – vai ir kādi secinājumi par to, kā tiek tērēti līdzekļi?

Manuprāt, pārāk daudz naudas tiešā un netiešā veidā dažādām partijām tiek tērēts reklāmām, bet pārāk maz tiek tērēts saturiskām lietām – izpētei, domnīcām, kas virza Latvijas sabiedrību un ekonomisko transformāciju. Tam būtu jākļūst par prioritāti partiju finansējumā.

Pirms vēlēšanām AS lamāja toreizējo varu, dēvējot valdību tostarp par “spriedelētājiem, bet ne darītājiem”. Tagad AS ir daļa no valdības, kur 2/3 ir jūsu atbalstītā politiskā spēka peltās partijas tā paša premjera vadībā. Priekšvēlēšanu programmā arī pausts, ka “šis nav kompromisu aktieru laiks” un “tā turpināt nedrīkst”. Vai, ejot valdībā ar “Jauno vienotību” un Nacionālo apvienību, AS pati nav kļuvusi par kompromisa aktieri vai kāda labuma meklētāju? Vai tomēr redzat būtiskas valdības darba stila un kvalitātes pārmaiņas?

Neiet valdībā AS, manuprāt, nevarēja – tas ir atbildības jautājums pret valsti. Savukārt šīs divas trešdaļas koalīcijas, kas strādājusi jau 13.Saeimas laikā un strādā arī tagad, uzliekot savu rokrakstu un prioritātes, protams, ierobežo šīs vienas trešdaļas deputātu darbošanās intensitāti. Ir, kur piestrādāt. Šajā gadījumā Valsts prezidenta pozitīva vēlēšanu rezultāta iznākumā Valsts prezidentam daudz intensīvāk jāstrādā ar Ministru kabinetu, lai neieietu rullējošā birokrātiskā rutīnā, kam pazīmes redzu arī šobrīd. Tas ir rutīnas rullis, ka neļauj politiskajā dienaskārtībā ietvert tās problēmas, par ko runājis AS un kas būtu nepieciešamas valstij.

Tad kā, ņemot vērā kritiku pret iepriekšējo valdību, vērtējat to, ka Levits tieši Kariņu izvirzīja par sarunu vedēju un Ministru prezidenta amata kandidātu pēc vēlēšanām? Ja jūs būtu Valsts prezidents un valdība kristu – vai aicinātu Kariņu veidot valdību?

Levita izvēle, manuprāt, bija nedaudz grūti uztverama – nevis ļaut partijām izdiskutēt par sev vēlamākā potenciālā premjera izvirzīšanu no sava vidus, bet dot tādu kā priekšuzdevumu valdības veidošanai. Tas pēc būtības nedaudz sarežģīja valdības veidošanu, un, kā redzam, tas transformējās pietiekoši ilgā valdības veidošanas procesā. Patlaban valdība strādā, produktīvāk vai mazāk produktīvāk. Es gribētu redzēt vairāk no ekonomiskās transformācijas tēmas, kas valdībā pieteikta un kam vajadzētu sekot. Bet mums nav situācijas, kad mums nav valdības, premjera. Ja šāda situācija izveidotos, tad par to domātu.

Intervijā aģentūrai LETA vēl pirms 14.Saeimas vēlēšanām teicāt sekojošo: “Man personīgi emocionāli vērtējot, Latvija nevar turpināt to politiku, kāda bija miera laikos. Mans uzdevums ir nepalikt malā situācijā, kad Latvijai tuvojas grūti laiki.” Pirmsvēlēšanu un valdības veidošanas laikā bijāt rosīgs un redzams. Bet, valdības locekļiem paspiežot rokas, jūs pazudāt no vismaz redzamā politiskā horizonta. Ko šo valdības darba 100+ dienu laikā jūs darījāt, ņemot vērā solījumu “nepalikt malā”?

Es arī nepaliku malā. Tas, ka nebiju publiskajā telpā redzams, nenozīmē, ka biju malā – strādāju ar programmām, kas saistītas ar AS iepriekšējiem solījumiem, prioritātēm, kas jāiznes cauri. Es iesaistījos nodokļu grupā, kas tagad ir finanšu ministra Arvila Ašeradena (JV) vadībā. Bijām arī delegācijā Somijā, lai iegūtu pieredzi. Tas, ka biju mazāk redzams ekrānos vai ziņās, tas ir vairāk žurnālistu intereses vai mazākas intereses jautājums.

“Man vienmēr, jau kopš studiju laikiem, tas ir licies interesanti, bet es nedomāju, ka mans mūžs ir politikā” – šādi teicāt īsi pirms vēlēšanām. Kā būtu jāvērtē jūsu iesaistīšanās cīņā par prezidenta amatu? Kā īstermiņa projektu, atelpu no uzņēmējdarbības, pēc kura, ievēlēšanas gadījumā, pazudīsiet no politiskās dienaskārtības kā, piemēram, eksprezidents Andris Bērziņš?

Vienmēr esmu bijis aktīvās sabiedrības daļas pusē – gan no studiju laikiem, gan veidojot uzņēmējdarbību atjaunotajā Latvijā. Šajos gados ar manu arhitekta izglītību un pieeju projektiem ir izdevies izveidot uzņēmumu pietiekami nopietni, un tas nozīmē, ka, ja nebūtu mainījušies ārējie apstākļi, acīmredzot tā arī man saglabātos interese par politiku, tajā aktīvi neiesaistoties. Bet šobrīd situācija ir mainījusies – gan ģeopolitiski, gan saistībā ar Latvijas attīstības kopējo ātrumu -, kas liek pārvērtēt savas vērtības un mēģināt dot sabiedrībai to pienesumu, ko varu dot labākajā iespējamajā formā. Uzņēmējdarbībā esmu, manuprāt, pierādījis, ka ir kaut kas izdevies. Manuprāt, šis ir laiks, kad pierādīt, ka Latvija var labāk, ja nedaudz pārgrupējam spēkus un politikā iesaistās cilvēki, līdzīgi kā es, un veido Latviju labāku.

Teicāt, ka AS nebūtu nemaz izveidojies, ja nebūtu kara Ukrainā. Vai bez šī ģeopolitiskā satricinājuma mums nebija problēmu, kuru risināšanā iesaistīties?

Iespējams, ka bez Krievijas izraisītā kara Ukrainā, kas nav tikai karš Ukrainā, bet kas noliek visu ģeopolitisko lietu kārtību pavisam citā plaknē, es neietu politikā, jo saimnieciskās darbības jautājumus var risināt, arī ar savu piemēru rādot, ka var izdarīt labāk. Jā, iespējams, mēs turpinātu attīstīties lēnāk nekā Igaunija un Lietuva. Bet šo lietu kopsalikums – gan ģeopolitiskie, gan ekonomiskās atpalicības, gan demogrāfiskie, gan reģionālās politikas riski – liek paskatīties uz visu problemātiku savādāk un ieņemt citādāku pozīciju attiecībā uz aktīvu piedalīšanos politikā.

Bet varbūt sasāpējušās problēmas būtu risināt vienkāršāk, ja nebūtu šī ārkārtīgi sarežģītā ģeopolitiskā saspīlējuma līmeņa? Varbūt tad vēlmes un mērķus par pārmaiņām būtu sasniegt vieglāk?

Vienmēr jau ir brīži dzīvē, kad no uzņēmuma vai mana viedokļa ir situācija, kad var teikt, ka tā tālāk nevar. Šis ir tas brīdis, kad jāiesaistās aktīvāk.

Ārkārtīgi bieži esat norādījis, ka ar savu uzņēmējdarbības pieredzi varat vērst lietas valstī par labu. Vai domājat, ka valsts pārvaldāma tāpat kā uzņēmums, ņemot vērā, ka tās ir atšķirīgas struktūras, piemēram, no uzņēmuma var atlaist cilvēku, bet valstī ir tādi cilvēki, kādi ir? Ko uzņēmējdarbības pieredze dotu Valsts prezidenta amatā?

Dvēselē un izglītībā esmu arhitekts, uzņēmējdarbībā nokļuvu nejauši – kad pasaulē notika 1991.gada pārmaiņas. Dvēselē un pieejā dzīvei esmu arhitekts, kura uzdevums ir kaut ko veidot no nulles, kaut ko veidot, lai izdotos. Riskēt un darīt. Ar šādu arhitekta redzējumu pieeju politikai.

Valsts vadīšanu un uzņēmējdarbību vieno viens jēdziens – efektivitāte. Nevar būt tā, ka uzņēmējdarbībā prasām efektivitāti, bet valsts vadībā efektivitātei nav prioritārās vietas. Valsts no uzņēmējdarbības atšķiras ar to, ka uzņēmējs krīzes situācijā var atlaist darbinieku, lai saglabātu uzņēmumu, bet valsts nevar atlaist savus iedzīvotājus. Valsts nav uzņēmums, bet valsts jāvada iespējami efektīvākā formātā.

Vai saprotat, kā tad šos procesus virzīt valsts pārvaldē?

No pietiekami ilgstošas uzņēmējdarbības var ņemt līdzi menedžmenta kapacitāti un procesus, kas ļauj saprast taktiskos un stratēģiskos vadības instrumentus un cilvēciskā faktora instrumentus. Uzņēmējdarbībā nevar izdarīt neko vienatnē, tas ir cilvēku kopdarbs, tāpēc uzņēmējdarbībā gūtais rūdījums der arī politikā, kas manā izpratnē ir cilvēciskās diskusijas, atvērtības jautājums.

Sarunas sākumā iezīmējāt trīs prioritātes, kas lielā mērā saistītas ar iekšpolitiku. Kādiem būtu jābūt galvenajiem spēka pielikšanas punktiem ārpolitikā, ja tapsiet ievēlēts Valsts prezidenta amatā? Ar kurām valstīm censtos stiprināt divpusējās attiecības?

Drošības jautājums nav tikai iekšpolitikas jautājums, tas ir arī ārpolitikas jautājums. Te pilnīgi viennozīmīgs ir jebkāda veida atbalsts Ukrainai, iesaiste NATO darbībā, militārās industrijas kapacitātes celšana. Ārpolitikas līnijās nedomāju, ka kaut kas būtiski mainītos. Manuprāt, ļoti laba veidojas sadarbības ass ar Baltijas kaimiņiem. Ar Poliju jāattīsta daudz nopietnāka sadarbība. Skandināvija ir tā telpa, kur rodas kopīgas intereses ar Austrumeiropas telpu. Nepieciešama arī dziļāka Lielbritānijas iesaiste. Protams, arī Francijas un Vācijas ass, kā līdz šim. Es negribētu teikt, ka ārpolitikā var teikt tā, ka ir interesantas un mazāk interesantas valstis. Mums ir jāredz, kā Latvijas attīstībā savus drošības un internacionālās atbildības jautājumus sasaistām ar līdzsvarotas tautsaimniecības attīstību.

Redzējām, kā jūsu piesauktā Vācija un Francija reaģēja uz karu Ukrainā, arī to, cik nereti atšķirīgi no Rietumiem ir Baltijas valstu viedokļi. Vai redzat iespēju mainīt pieeju sarunās ar Rietumvalstīm, lai uzlabotu šo valstu izpratni par to, kas mums te sāp, un lai mūs uzklausītu labāk?

Austrumeiropā, kur piedzīvota iepriekšējā režīma okupācija, ir atšķirības reakcijā arī uz Krievijas izraisīto karu. Vācijai vajadzēja ilgu laiku, lai šis milzīgais kuģis mainītu savu atturīgo attieksmi pret Krievijas agresīvo politiku. Tagad šis kurss ir mainīts un Vācija ieņem vadošu lomu palīdzības sniegšanā Ukrainai. Ņemot vērā, ka mans studiju laiks pagājis Vācijā un pazīstu Vācijas politiku, es aktīvi mēģinātu arī Vāciju noturēt šajā pozīcijā un arī aktivizēt šo kursu.

Valsts prezidenti Latvijā pēdējā laikā nebauda īpaši augstu iedzīvotāju uzticības līmeni. Kāpēc tā, un ko darīt, lai šo situāciju labotu?

Žēl, ka nebauda. Tas ir pietiekami reprezentatīvs un sabiedrībā svarīgs amats, lai varētu lepoties ar prezidenta darbu un identificēties, ka prezidents pārstāv sabiedrības intereses.

Vai pie katra prezidenta esat juties lepns par viņu darbiem?

Visiem Valsts prezidentiem esmu vēlējis labāko iespējamo, lai viņu darbs izdotos. Visvairāk esmu apmierināts ar Vairas Vīķes-Freibergas darbu. Man liekas, ka Vīķe-Freiberga iedevusi ļoti augstu latiņu prezidenta darbībai, pie kā arī jāmēģina turēties.

AS koalīcijas sarunās ilgstoši centās panākt, lai topošajiem partneriem nāktos uzņemties solidāru atbildību par vairākām nozarēm. Šī mērķa īstenošanai izdiskutēti dažādi iespējamie instrumenti, tostarp jaunu institūtu un amatu ieviešana. Tikmēr vēlēšanās solījāt nodrošināt individuālu atbildību, sakot, ka “par katru normatīvu un tā izpildi jābūt konkrētam atbildīgajam”. Kā solījums un sekojošā konkrētā rīcība sader kopā?

Ministrijās, kur ir AS deleģēti ministri, ņemot vērā, ka nevarējām izvēlēties ministrijas, darbs ir sākts pietiekami labi. Var, protams, arī ievērojami labāk, ja koordinācija un solidārā atbildība, piemēram, par veselību, būtu daudz izjustāka. Man ir grūti saprast, kāpēc no koalīcijas deklarācijas veselībai galu galā, saliekot visus ciparus kopā, ministrei nesanāk 12%. Tās ir lietas, kur uz papīra ir solidāra atbildība, bet dabā tās nav, un pie tā jāpiestrādā. Ar individuālo atbildību ir tāpat. Daudzas iniciatīvas, kurām jānāk no ministriem, ir ar individuālu apņemšanos. Tās ir politikas, kuras pēc iesildīšanās un savas jomas saprašanas ir aktīvāk jāievieš dzīvē. Zinu, ka tādas iniciatīvas ir un nāks no visām AS ministrijām. Ceru uz šo iniciatīvu veiksmi.

Patlaban Satversmē noteikts, ka Valsts prezidents par savu darbību politisku atbildību nenes. Vai ideja par individuālu atbildību, jūsuprāt, būtu apsverama arī attiecībā uz Valsts prezidentu?

Man ir grūti iedomāties, mēģinot burtiski tulkot, ka prezidents nenes politisko atbildību par savu darbību. Tur kaut kas neiet kopā, jo, ja viņš ir politikas reprezentējošā persona, tad viņš ir daļa no šīs atbildības. Mums visiem jāuzņemas atbildība par to, kā attīstās valsts, un prezidentam – vēl jo vairāk. Vai tā ir politiska atbildība, vai atbildība pret sabiedrību un valsti – tas ir filozofisks jautājums.

Pēc AS iniciatīvas Finanšu ministrijā izveidota īpaša darba grupa nodokļu reformu izstrādei, kurā iesaistīts esat arī Jūs. Ar ko atšķiraties no citām partijām pietuvinātiem uzņēmējiem, ja Jums ir pieeja darba grupām un sanāksmēm par valsts attīstības jautājumiem?

AS aktīvā ieiešana politikā ir nodrošinājusi spēju diskutēt par valstij un uzņēmējdarbībai svarīgiem jautājumiem. Ja līdz šim uzņēmēju organizācijas bija tikai sociālie partneri, tad, pateicoties AS iniciatīvai, arī viņu pārstāvji sēž pie šī galda. Politika ir kļuvusi daudz integrētāka starp politikas veidotājiem un realizētājiem, jo mēs visi esam daļa no Latvijas politikas. Nodrošinot to, ka pie galda sēž arī tie, kuri realizē politiku un veiksmes un neveiksmes stāstus, tiek veicināta lielāka sinerģija. Un tas nav tikai parlamenta vai valdības jautājums. Nodokļu pamatnostādnes ieguvušas diskusiju kultūru, un domāju, ka nonāksim pie jēgpilniem risinājumiem valsts attīstībai.

Jautājums, ar ko esat īpašs, bija aktuāls arī valdības veidošanas laikā, kad Kariņš norādīja, ka viņam īsti pat neesot skaidrs, ar ko viņš runā AS – ne vēlēta amatpersona, ne partijas biedrs, bet pie sarunām esat. Kā jūs skaidrotu to, ka jums bija iespējas būt klāt šādās sarunās?

Jebkuram aktīvam cilvēkam, tostarp man, ir iespēja piedalīties, ietekmēt procesus savu iespēju robežās. Ja Kariņam bija jautājumi agrāk, tad, ja gadījumā prezidenta vēlēšanu rezultāts būs man pozitīvs, domāju, lietas nostāsies savās vietās un atbilde Kariņam būs sniegta, un zināsim, kādās pozīcijās esam un kā sadarboties kopā.

Kā vispār, ja tiksiet ievēlēts, plānojat sadarboties ar Kariņa vadīto valdību, ņemot vērā, ka daudzos jautājumos jūsu redzējumi par virkni problēmu nav līdzīgi? Kā ar diezgan ierobežotajām Valsts prezidenta iespējām varētu ietekmēt procesus?

No Valsts prezidenta pozīcijām raugoties, tā nav viņa prioritāte numur viens – iejaukties konkrētās valdības vadītāja lietu kārtībā. Bet viena lieta gan – prezidents var iniciēt lietas, lai sasauktu valdības sēdes par īpašiem jautājumiem.

Finanšu ministrs Ašeradens ir publiski minējis, ka jautājumā par lielo valsts uzņēmumu daļēju ieiešanu kapitāla tirgū “klupšanas akmens” koalīcijā ir AS. Kāpēc AS neatbalsta šo ideju, kādi ir galvenie argumenti pret daļēju (15-20%) lielo valsts uzņēmumu akciju kotēšanu biržā?

Mēs esam tajā sabiedrības attīstības fāzē, ka mums ļoti uzmanīgi jārīkojas ar valstij piederošajiem saimnieciskajiem aktīviem. Tie ir instrumenti, kas prasa labāku un efektīvāku pārvaldību, bet fundamentālā atšķirība ir no kopējā politiskā uzstādījuma. Ja redzam paaugstinātas inflācijas procesus, tad ielaist privātu investoru piemēram, “Latvijas Valsts mežos”, kad mežu vērtības pieaug ar katru dienu, [nozīmē] noplicināt aktīvu izmantošanas iespējas. Nav problēmu veidot jaunas sabiedrības, kur aicināt investorus iesaistīties. Bet, ja tauta ir nobalsojusi par to, ka, piemēram, “Latvenergo” paliek valsts īpašumā, tad pie šādiem lēmumiem jāturas. Tas ir tautas dotais mandāts, un šī politika mums jārealizē. Vienkārši kapitāla tirgū izlikt ne no kā 20% nav šī laika posma pati vērtīgākā politiskā uzstādījuma lieta. Nav nemaz tik daudz Latvijā to uzņēmumu, kas ir biržasspējīgi – tie ir lielie uzņēmumi, ar ko jāapietas ļoti rūpīgi, lai vienkārši neiztirgotu Latvijas valsts aktīvus. Tāpēc šī politika jāveido ļoti rūpīgi.

Kādus citus ceļus un iespējas kapitāla tirgus attīstībai redzat Jūs un AS?

Jāsaprot, kāda ir valsts kapitālsabiedrību loma. Vai tā ir piedalīties tirgū kā aktīvam dalībniekam, neskatoties uz reizēm monopola pozīcijām, un pelnīt, lai pēc tam ar dividendēm izdalītu naudu tiem, kuri šīs peļņas rezultātā bija spiesti likvidēt savu uzņēmējdarbību vai nespēja nomaksāt rēķinu? Valsts kapitālsabiedrību lielais uzdevums ir būt par instrumentu, kas ar intervences lietām spēj nodrošināt stabilu un atbildīgu tirgus ekonomiku Latvijas teritorijā. Tā ir lielā fundamentālā atšķirība manai saimnieciskajai filozofijai – valsts kapitālsabiedrības kā instrumenti, lai nodrošinātu uzņēmējdarbībai, tautsaimniecībai, iedzīvotājiem vislabāko iespējamo konkurētspēju, – ar pieeju, ka valsts kapitālsabiedrības ir peļņu nesošas organizācijas. Jā, kapitālsabiedrībām jāpelna, lai attīstītos, bet tās jāizmanto kā efektīvs instruments, īpaši krīžu brīžos, lai palīdzētu cilvēkiem pārvarēt grūtus laikus.

Vairākas valsts amatpersonas, kā arī ekonomisti ir minējuši, ka būvniecības nozare patlaban ir tā, kas apdraud ES fondu un Atveseļošanas fonda investīciju īstenošanu. Turklāt viņi norāda, ka kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā būvniecība strauji attīstās. Kādi ir iemesli Latvijas būvniecības nozares nu jau ilgstošai lejupslīdei? Kādā veidā šo lejupslīdi var pārtraukt? Kādas ir cīņas ar ēnu ekonomiku sekmes nozarē?

Būvniecība ir ļoti būtisks indikators tautsaimniecības veselības stāvoklim. Ja Zviedrijā vidēji būvniecība ir ap 12% no iekšzemes kopprodukta, tad mums tas ir zem 6%, pie tam ar krītošu tendenci, jo nav savlaicīgi saprasts instruments, tuvojoties krīzēm. Indeksācijas mehānisms tautsaimniecībā ir ļoti efektīvs instruments. Es jau ļoti agrīni signalizēju Ašeradenam, ka indeksācijas tēmas būvniecībā jārisina ļoti savlaicīgi. Diemžēl, to neesam izdarījuši. Tas liek nozarei, lai neciestu zaudējumus, samazināt apjomus, kas tautsaimnieciski ir ar negatīvu tendenci. Indeksācija ir viens no mehānismiem, kas, lai arī novēloti, jāpārņem no Skandināvijas labākajām pieredzēm, kas dotu ticību un cerību, ka varēsim iet cauri ļoti sarežģītiem krīžu laikiem, pretim noliekot mehānismu, kas netorpedētu visu nozari.

Tāpat būvniecība pieder pie sektora ar pietiekami lielu pelēkās ekonomikas daļu. Arī te nav jāizdomā velosipēds. Savā laikā, vēl Māra Kučinska premjerēšanas laikā, mēs, “UPB”, ar savu Skandināvijas pieredzi klauvējām pie durvīm ar rosinājumiem, kā pārņemt labās pieredzes un instrumentus un iedzīvināt tos Latvijā. Latvija izvēlējās citādāku politiku – ģenerālvienošanos par algu jautājumiem, kas diemžēl nestrādā, atsakoties no mūsu piedāvātās pieredzes. Virkne no jautājumiem būtu daudz atrisinātāka.

Kāda ir būvniecības izmaksu pieauguma ietekme uz UPB holdingu?

Mums, līdzīgi kā visai industrijai, pēdējie divi gadi bija pietiekami grūti ar pašizmaksas un materiālu cenu kāpumu. Esam veiksmīgi tikuši galā ar to, arī pateicoties tam, ka liela daļa uzņēmuma darbības ir vērsta uz eksportu, tostarp uz Zviedriju, kur darbojas indeksācija. Līdz ar to stabili ejam nākotnē, pārdzīvojot peļņas daļas samazināšanās apjomu un mazāku iespēju investēt nākotnes tehnoloģijās. Cerīgi raugāmies nākotnē, īpaši tāpēc, ka esam eksporta tirgos.

Cik publiskos un privātos iepirkumos UPB ir atsaucis savu piedāvājumu sadārdzinājuma dēļ?

Skandināvijā indeksācijas dēļ – nevienu, Lielbritānijā – arī. Latvijā, runājot ar pasūtītāju, tie varētu būt kādi divi. Viens no tiem bija Kongresu nams.

Vai ir kādi projekti, kurus UPB turpina realizēt un kuros sadārdzinājuma dēļ nebūs peļņas vai pat tiks ciesti zaudējumi?

Tādi uzņēmējdarbībā ir regulāri. Nav tā, ka arī ļoti labos laikos pilnīgi visi projekti ir ar normatīvo peļņu. Tā ir ikdiena – meistarīgi virzīt uzņēmējdarbību tā, lai, sabalansējot ieņēmumus un izdevumus, kopā noslēgtu gadu uz pozitīvas nots.

Kādi bija iemesli, kuru dēļ Preses nama kvartāla attīstītājs “Lords LB Special Fund V” pārtrauca līgumu ar UPB un uzticēja būvdarbu turpināšanu “YIT Lietuva”?

Jāsaka, ka te ir citi akcenti. Mēs pārtraucām līgumu, jo, ja pasūtītājs nemaksā būvniekam, tas nav labs izejas punkts, lai turpinātu būvēt. Tagad esam procesā risināt jautājumus ar pasūtītāju, kas saistīti ar līguma pārtraukšanu juridiski.

Tad vainīgā puse ir pasūtītājs, kas nemaksāja uzņēmumam?

To jau vienmēr nosaka arbitrāža, kā arī šajā gadījumā. Ņemot vērā, ka bijām iniciatori šādam procesam, domāju, ka gribētu, lai process iegūtu juridiski pareizu formātu un pasūtītājam ir jāmaksā būvniekam.

Asas diskusijas ir par sašķidrinātās dabasgāzes (LNG) termināli. Vai Latvijai būtu nepieciešams savs LNG terminālis? Vai tā izveidē būtu jāiesaistās valstij?

Patlaban iepriekš pieņemtais lēmums par Skultes termināli ir pārtraukts. Tas nozīmē, ka pieņemtais lēmums nebija pietiekami izsvērts. Ar savu stratēģisko enerģētikas politiku valstij jāapietas ļoti rūpīgi – nedrīkst ne pārinvestēt, ne arī kavēties. Ekonomiskie un vides aspekti ir ielikti valdības deklarācijā. Skaidrs, ka ar konkrēto investoru bija pārāk daudz nezināmo, lai tādā lietā ielaistos. Izvērtējums par to, vai pie esošā gāzes patēriņa tas ir lietderīgi ar divām kapacitātēm (termināliem – red.) mums abās pusēs un pašu Inčukalna krātuvi, ir elementārs ekonomikas jautājums. Ceru, ka jaunā Klimata un enerģētikas ministrija ar šo nopietni nodarbojas un koalīcijai stāstīs par izvērtējumu, pēc kā varēs pieņemt izsvērtu lēmumu.

Jūsuprāt?

Manuprāt, šobrīd gāzes patēriņš, kā arī atkarība no Krievijas ir kritusies. Iespējas investēt alternatīvajos resursos ir vaļā, pasaule attīstās ūdeņraža virzienā, un šie visi parametri jāliek kopā. Man nav skaidra “jā” vai “nē” – viss ir jāizvērtē kopskatā.

Jūs daudz runājat par uzņēmējdarbību, tautsaimniecību, ekonomiku, bet kas ievēlēšanas gadījumā būs tas, ar ko vērsīsieties pie “cilvēkiem parastajiem”, kuriem interesē viņu ikdienas dzīve, maciņa saturs, cenas veikalā?

Bez tautsaimniecības efektivitātes un ekonomikas lieluma, nodokļiem nevaram nofinansēt visas cilvēku vajadzības reģionos, pilsētās. Mums vajag rūpēties par darba vietām, jo bez tām nav labklājības. Jārūpējas arī par infrastruktūru. Svarīgi ir arī katram Latvijas iedzīvotājam būt lepnam par savas valsts attīstību un panākumiem tautsaimniecībā, sociālajos procesos, labklājības, veselības aprūpes, izglītības, sporta un kultūras modulī. Tāpēc pašapziņas un lepnuma tēma būt savas valsts pilsonim ir atslēgas vārds visiem nākotnes panākumiem, uz ko kopā jāstrādā. Bez pašapziņas, spējām ar taisnu muguru paskatīties pasaulē, saknēm par savu valsti un cerībām par labāku tās nākotni, manuprāt, ir grūti iedomāties dzīvi. Tam ir jākļūst par katra cilvēka vadzvaigzni.

Tas viss izklausītos ārkārtīgi skaisti, ja socioloģija un arī vēlēšanu rezultāti nerādītu, ka daudzi cilvēki Latvijā sevi neasociē ar šo valsti. Vai, kļūstot par Valsts prezidentu, mēģināsiet uzrunāt arī to sabiedrības daļu, kurai Latvija patlaban nav liela vērtība un kurai ģeopolitiskais vektors vērsts citā virzienā?

Konsolidēta sabiedrība, kur ciena viens otru un redz nākotni savā valstī, ir uzdevums, kas arī ar prezidenta institūcijas palīdzību jārisina. Katrā no cilvēkiem jārada pārliecība un piederētgribu šai valstij, kas ir viens no lielajiem uzdevumiem, kas nav mērāms citās kategorijās.

Kur tad bijusi problēma šo jautājumu atrisināt pēdējo 30 gadu laikā?

Acīmredzot, mums ir bijušas kļūdas politikā, esam bijuši pārāk separāti. No noskaņojuma kolektīvos, kuros esmu strādājis, spriežu, ka tā ir lieta, kas ir panākama un atrisināma. Manuprāt, šis ir īstais brīdis, lai mainītu esošo pieeju – lai katram būtu iespēja iegūt virzienu, kur saproti, ka cilvēks ir svarīgs valstij.

Vai un kā, tiekot ievēlētam amatā, sarunātos ar Latvijas krievvalodīgajiem?

Obligāti. Man liekas, ka, ja 30 gados neesi iemācījies latviešu valodu, tas ir ļoti, ļoti skumji. Bet mums ir jābūvē sabiedrība labākā iespējamā formātā, neatkāpjoties ne par grādu no uzstādītā virziena, ka Latvijā jāzina latviešu valoda, un jāpalīdz civilizētā veidā apgūt valodu tiem, kas, diemžēl, to nav izdarījuši. Ar sabiedrību ir jārunā. Nedomāju, ka būtu problēma braukt uz Daugavpili, Rēzekni, kur ir lielāka krieviski runājoša diaspora, un runāt. Jo visiem cilvēkiem, kas grib te saistīt nākotni ar Latviju, ir jāprot latviešu valoda.

Kā tad vērtējat troksni sacēlušos grozījumus, kas faktiski ļautu uz robežu aizvest tos cittautiešus, kas nezina valodu?

Tā ir politikas ielaista problēma. Iekšlietu ministrija risina šos jautājumus, iespējams, ka tur ir grafiki, kas pamainās, lai dotu iespējas cilvēkiem civilizētā veidā pēc iespējas labāk apgūt valodu. No valodas apgūšanas tēmas neatsakāmies, bet jautājumi jārisina kā normālai, civilizētai valstij.

Kas būtu pirmais darbs, ko paveiktu, kļūstot par Valsts prezidentu?

Darbu ir tik daudz, ka pirmo darbu ir ārkārtīgi grūti iedomāties. Trīs prioritātes – drošība, tautsaimniecība un reģionu attīstība. Saliekot tās kopā, arī būtu pirmais darbs.

Foto:LETA