Žanna Zālīte
Vecumnieku apvienības jaunieši – 26 meitenes un puiši – piektdienas, 14. aprīļa, vakarā pulcējās vietējā kafejnīcā «Sēdnīca». Piedaloties meistarklasē, kopā ar zinošām pavārēm varēja iemācīties pagatavot maltīti ar meksikāņu maizi tortilju, izzināt galda kultūru, kā arī jauki pavadīt laiku.
Tā bijusi pašu jauno cilvēku ideja – uzzināt ko vairāk par ēst gatavošanu, galda klāšanu un noformējumu, atklāj Dace Dukāte, Vecumnieku apvienības jaunatnes lietu speciāliste. Ikdienā viņa darbojas ar desmit aktīvākajiem jauniešiem, tāpēc bijusi patīkami pārsteigta, «Sēdnīcā» sagaidot teju trīstik vairāk interesentu.
«Iekustināt un aizraut jauniešus – tā ir liela problēma, un viņi paši to atzīst. Īpaši kūtri palikuši pēc kovidlaikā piedzīvotās mājsēdes un noslēgtības, kad zudusi vēlme socializēties. Dažādās sociālajās platformās viņi komunicē labprāt, cits citu zina, jo pārsvarā visi mācās Vecumnieku vidusskolā, bet tikties klātienē publiskā vidē nevēlas un no tā izvairās. Nesaprotu, kur ir tā «bremze»?» situāciju ieskicē D. Dukāte. Lieldienu meistarklase vieš cerību, ka tomēr ir kāda «ēsma», ar ko jauniešus piesaistīt. Arī vēlme pilnveidot savas prasmes ēst gatavošanā un pēc tam visiem kopā maltīti baudīt ir lielisks iemesls kopā sanākšanai un draudzībai.
Kafejnīcā «Sēdnīca» jauniešus sagaidīja pavāres – ēdināšanas uzņēmuma īpašniece Linda Daga un viņas meita Aleksandra Geslere. Lai viss ritētu raiti, puiši un meitenes darbojās divās grupās. Kamēr viena komanda darināja sev galda kartes, ar flomāsteriem izdaiļojot vārītas olas, otra grieza dārzeņus tortilju pildījumam, kopā ar garšvielām apcepa vistas gabaliņus un malto gaļu ar pupiņām meksikāņu gaumē. Pēc tam grupas ar pienākumiem mainījās. Vēl bija jāpagūst izgludināt galdautu, uzspodrināt šķīvjus, glāzes un galda piederumus – dakšas un nažus.
Kad tortilju pildījumam vajadzīgās sastāvdaļas bija sagrieztas un saceptas, jaunieši stājās ap garo galdu, katrs ņēma apaļās maizes plāksni un pēc patikas sāka to «apstrādāt». L. Daga ierādīja, kā un cik plāni ziežama ķiploku, mango vai kāda cita mērce, lai maize nesamirkst, cik bagātīgam jābūt pildījumam, lai tortilju varētu salocīt kā kabatiņu utt. Kamēr cits rūpīgi pildīja un vīkstīja vienu tortilju, Oļegs Kozlovs, ievingrinājis roku, pagatavoja vairākas – paša vēderam divas un vēl pāris, ko piedāvāt citiem.
Lai uzkoda būtu gardāka, tā tika apcepta elektriskajā grilā un pēc tam nonāca uz lielās pannas cepeškrāsnī. Lai zinātu piederību, uz katras papīra tūtas jaunieši uzrakstīja savu vārdu vai kā citādi to «iezīmēja».
Pēc labas apetītes vēlējumiem, puišiem un meitenēm tika atgādināts, ka pie galda drīkst ļauties klusi saviesīgām sarunām, bet rokās turēt tikai dakšiņu un nazi, nevis telefonu. Vienubrīd telpā valdīja klusums, un L. Daga pauda, ka tā ir laba zīme. Ar skanīgu «Garšo super!» to apstiprināja K. E. Švītiņš, slavējot paša gatavoto uzkodu. Arī citi jaunieši atzina, ka ēdiens izdevies gards.
«Patika iesaistīties gatavošanā, taču interesantākais bija galda ētika – kā salocīt salveti, kā novietot piederumus un radīt noskaņu,» vērtē Rūdis Miķelsons. Rosināti atklāt, «ar ko jaunieši šovakar dosies mājās», kāds jokojot sacīja – «ar pilniem vēderiem!», taču pēc brīža runātīgākie atzina – ar labām emocijām par patīkami kopā pavadītu vakaru, ar jaunām prasmēm un zināšanām par galda kultūru.
D. Dukāte uzsvēra, ka šādas tikšanās ļauj pamanīt neformālos līderus un arī Lieldienu meistarklasē tādi bija. Tas vieš cerību, ka aktīvo jauniešu loks paplašināsies un domātāju un darītāju kļūs vairāk.
Reklāma