Vieglāk ir tuvāk dabai

Podkāsta (raidieraksta) «ViedDoma» devītajā sērijā saruna ar latviskā mantojuma kopēju codieti Dairu Jātnieci un žurnālistu Ansi Bogustovu – par dzīvi, vērtībām un pieredzi, dzīvojot pilsētā un laukos.

«Mana profesija visnotaļ ir saistīta ar laukiem,» diskusiju iesāk Daira Jātniece. Viņa pastāsta, ka pēc profesijas ir agronome, taču šajā jomā nav strādājusi nevienu dienu. «Zemgalē es ieprecējos, mana dzimtene ir Vidzeme,» atklāj D. Jātniece. Viņa uzskata, ka visu lietu pamatā ir vecāki, ģimene, un, tā kā savu dzīvi dzīvojusi laukos, prātā nemaz nebija ienākusi doma, ka tā varētu būt arī ārpus laukiem.

Ansis Bogustovs pastāsta, ka ir uzaudzis pilsētā, dzīvoklī. «Ir pat lietas, kuras pēc būtības pilsētā nedz ir atšķīrušās, nedz pašlaik atšķiras no laukiem,» uzskata A. Bogustovs.

D. Jātniece pauž, ka galvenā atšķirība starp pilsētu un laukiem ir vide. «Vienā vietā ir tas plašums un brīvība, un otrā – vairāk saspiestības un rēķināšanās ar citiem,» vērtē D. Jātniece. «Pašlaik ar šā brīža prātu es uzskatu, ka mums laukos ir vieglāk būt tuvāk dabai un tuvāk īstenībai,» teic D. Jātniece.
A. Bogustovs viņai piekrīt un piemetina, ka tas sniedz arī brīvību, darot ikdienišķas lietas vai plānojot paveicamos darbus.

A. Bogustovs par vienu no lielākajām ērtībām, dzīvojot pilsētā, min pārvietošanos ar divriteni, kā arī īso attālumu no vienas vietas uz citu.

«Ja mēs runājam par laukiem un pilsētu, tad pats svarīgākais ir tas, ka pilsētnieks, izejot ārā, zvaigznes nekad nevar patiesi redzēt,» uzskata D. Jātniece. Viņa atceras atgadījumu, kad vienu gadu Jāņu rītā gāja ravēt lauku tikai tādēļ, ka zemes konsistence esot bijusi tāda, ka ir prieks un bauda darbu darīt. Kā lielu vērtību D. Jātniece min arī iespēju dzīvot līdzi dabai, izjūtot gadalaiku maiņas un basām kājām staigājot pa zemi.

«Caur mašīnas logu, braucot no Rīgas uz Bausku, tu, protams, novērtē miglu un gadalaiku maiņu,» Dairas Jātnieces vērtībām piekrīt A. Bogustovs, «pat pats gaiss, šķiet, ir citādāks.» Viņš pastāsta, ka arī viņam ir sava lauku pieredze un izjūtas. Pēc Padomju Savienības krišanas viņa vecvecāki atguva īpašumu, kas viņiem iepriekš bija atņemts. «Tev ir atgūta tā zeme, pilni radu raksti ar agronomiem un zemes ierīkotājiem, kuri zina, kā visu darīt, bet neko jau nevar izdarīt, jo nav tehnikas,» atmiņās dalās A. Bogustovs, «es esmu ar rokām racis grāvi vietā, kas nav pareiza no meliorācijas viedokļa, bet tur bija racis vecvectēvs, un tad atbrauc «džeki» ar traktoru un pamāca, kur rakt būtu bijis pareizāk.» Viņš atklāj, ka nepieciešamības gadījumā spētu ar rokām arī izslaukt govi, jo šīs lauku lietas pieprot.