Mūža pēdu nospiedumi dzimtas un vietējās sabiedrības dzīvē

Šonedēļ, 9. februārī, baušķeniecei Laimdotai Salai nozīmīga jubileja – 90 gadu. «Bauskas Dzīve» sazinājās ar cienījamo kundzi, lai atmiņu ceļos gadu desmitus izstaigātu kopā.

«Esmu pirmskara bērns, dzimusi Rīgā, biju vienīgais bērns ģimenē. Sākoties karam, ģimene no Rīgas izmuka uz laukiem pie vecāsmātes uz Sesavu. Tur kopš barona laikiem bija piešķirta jaunsaimniecība. Vēlāk padomju gados, 1949. gadā, par to vecvecākiem nācās piedzīvot izvešanu. Saimniecību atņēma,» stāsta L. Sala.

Kara laikā zaudēts tēvs, ar mammu divatā nācies cīnīties par izdzīvošanu. «Palikām uz ielas, bet arī tolaik bija labi cilvēki – Saulaines toreizējais direktors pieņēma mammu darbā par sekretāri, tīri aiz labas sirds, atļāva dzīvot Kaucmindes muižā, kur toreiz bija lauksaimniecības tehnikums. Man bija 13 gadu, kad tur ienācu. Tur varēja mācīties no 14 gadiem, komisija mani pārbaudīja, vai spēšu pēc Sesavas skolā pabeigtām sešām klasēm sekot mācībām. Tā tiku uzņemta pirmajā lauksaimniecības kursā tehnikumā. Tomēr toreiz pirmkursniekus ļoti izmantoja – dzina kūtīs, nācām laukā brūnas līdz elkoņiem... Tas man ļoti nepatika, lūdzos mammai, lai ņem mani ārā, jo bija sapnis kļūt par mediķi – par māsiņu, bet diemžēl nebija iespēju,» atzīst baušķeniece.
Mammai bijušas bailes 1940. gadu beigās meitu pazaudēt, turklāt «kā mediķi var paņemt karā». Tā izglītība turpināta Bauskas 1. vidusskolā līdz 1949. gadam, kad Bauskā atvēra strādnieku jaunatnes vakara vidusskolu. Finansiālā ziņā bija grūti, tālab jauniete pārgājusi mācīties vakaros tur, bet pa dienu strādājusi Bauskas pastā – kantorī veikusi rakstu darbus. 1950. gadā vakarskola pabeigta, iegūstot vidējo izglītību. Toreiz tas bijis vakarskolas pirmais izlaidums. Tai gadā valdība izdevusi lēmumu – katrai vidusskolas klasei jādod viens divi audzēkņi par skolotājiem, jo tolaik to trūcis. Klases audzinātāja Irma Šteinharde pierunājusi, lai 18 gadus vecā Laimdota iet par skolotāju.