Aiz priekškara: Pēc Ukrainas “denacifikācijas” draud ķerties pie Baltijas

Aizvadītās nedēļas Krievijas propagandas raidījumos dominēja divas galvenās tēmas – gaidāmais Ukrainas pretuzbrukums un Krievijas ārlietu ministra Sergeja Lavrova vizīte Latīņamerikas valstīs. Kā jau ierasts, lielie ģeopolitiskie jautājumi tika atšķaidīti ar stāstiņiem par transpersonām un citām seksuālajām minoritātēm, kas nu jau esot dominējošas Rietumu publiskajā telpā. Tāpat ar jaunu sparu tika runāts par to, ka fašisms un rusofobija ir pārņēmusi “kolektīvos Rietumus” un Vācija alkstot pēc revanša zaudētajā Otrajā pasaules karā.

Ja saistībā ar Krievijas iekšpolitiku aizvadītajā nedēļā demokrātisko valstu degpunktā bija šīs valsts opozīcijas līderim Vladimiram Kara-Murzam piespriestais sods – 25 gadi cietumā -, kas izsauca plašu sašutuma un nosodījuma vilni, tostarp arī no Latvijas ārlietu ministra Edgara Rinkēviča, tad propagandisti par to klusēja, kā ūdeni mutē ieņēmuši. To neapsprieda nedz galvenie televīzijas ideoloģiskie raidījumi “60 minūtes” un “Vakars ar Vladimiru Solovjovu”, nedz tas tika pieminēts ziņās. Tiesa savu spriedumu opozīcijas politiķim pasludināja 17.aprīlī, un tās dienas vakara ziņu raidījumā “Vesti” tas netika pat pieminēts. Te ir tieša analoģija ar padomju laikiem, kad netika stāstīts ne par vienu disidentu tiesas prāvu. Acīmredzot pat Kremļa ideologiem šādu brutālu vēršanos pret vārda brīvību un cilvēktiesībām ir grūti padarīt par veiksmes stāstu, ko pārdot sabiedrībai.

Taču aizvadītajā nedēļā garāmejot, bet tomēr atkal tika pieminēts Latvijas vārds. Šoreiz tas notika saistībā ar Saeimas 20.aprīlī pieņemto likumu, kas nosaka, ka 9.maijā visā Latvijā publiskajā ārtelpā aizliegts rīkot atsevišķus publiskus izklaides un svētku pasākumus, sapulces, gājienus un piketus. Protams, ka latvieši tika nodēvēti par fašistiem, uzsverot, ka tādējādi atdzimst “bandītisko” mežabrāļu tradīcijas. Galvenais propagandists Vladimirs Solovjovs savā raidījumā kliedza, ka pēc Ukrainas “denacifikācijas” steidzīgi ir jāpievēršas Baltijai, īpaši Latvijai, jo tā ar jaunpieņemto likumu demonstrējusi, ka ir fašistiska valsts. Kāds cits ideoloģiskās frontes cīnītājs, melīgi falsificējot vēsturi, klāstīja, ka latvieši ir ļoti dīvaina tauta, kas vispirms 1940.gadā sagaidījusi sarkanarmiešus ar ziediem, bet pēc tam tāpat ar ziediem sveikusi vērmahta karavīrus un pēc 1945.gada atkal apkampusi sarkanarmiešus.

Tomēr Latvijas gadījums tika pieminēts it kā starp citu, daudz lielāku vērību pievēršot Vācijas nopulgošanai, no kā propagandistu ieskatā acīmredzot var gūt lielākas politiskās dividendes. Proti, runa ir par Vācijas aizsardzības ministra Borisa Pistoriusa teikto, ka “ierobežoti Ukrainas uzbrukumi Krievijas teritorijai, kamēr Ukraina cīnās pret Krievijas iebrukumu, ir pieņemama taktika”. Pistoriuss arī uzsvēra, ka nedrīkst uzbrukt civiliedzīvotājiem, taču militārās apgādes ķēdes pārraušana Krievijas teritorijā ir pilnībā attaisnojama.

Šādi izteikumi krievu propagandistiem bija kā medusmaize, jo deva iespēju gari un plaši reflektēt, ka atkal vācu tanki brauks pa Krievzemi un vācieši gatavojas revanšēties par zaudējumu 1945.gadā. Tāpat izskanēja skaļi apgalvojumi, ka Vācijas denacifikācija nav izdevusies, jo ir aizgājusi tā paaudze, kas nožēloja grēkus un nacistisko pagātni, un tās vietā ir nākusi jauna paaudze, kas grib atriebties.

Solovjovs jau nez kuru reizi gan Baltijas, gan bijušās VDR kontekstā atkārtoja savu mantru, ka vietās, kur kādreiz pacelts Krievijas karogs, to nedrīkst nolaist nekad. Tādējādi kārtējo reizi tika spilgti apliecināta Krievijas imperiālistiskā domāšana, kuru krievi pārmet Eiropai. Jāpiebilst, ka mūsdienu pasaulē Krievija ir teju vienīgā valsts, kuras televīzijā var izskanēt šādi apgalvojumi. Grūti iedomāties, kas notiktu, ja Lielbritānijas televīzijā kāds paziņotu, ka tur, kur kādreiz plīvojis britu karogs, to nedrīkst nolaist nekad.

Karabāzes Kubā

Dažāda kalibra krievu polittehnologi visu aizvadīto nedēļu lielījās ar Lavrova panākumiem, apmeklējot Latīņamerikas valstis. Tika paziņots, ka visa Dienvidamerika atbalsta Krieviju tās sāktajā karā pret Ukrainu. Atkārtoti tika demonstrēts Nikaragvas prezidenta teiktais, ka Ukrainā valda fašisms. Savukārt Brazīlijas prezidents Lula tika iztēlots par lielāko Krievijas draugu.

Lavrova vizītes kontekstā tika itin prognozējami uzsvērts, ka Latīņamerikas nostāja apliecina, ka pienācis gals vienpolārajai pasaulei, un tās vietā stāšoties multipolāra un taisnīga pasaule, kur Krievija aizstāvēšot trešās pasaules valstis pret Rietumu hegemoniju un koloniālajiem tīkojumiem. Tāpat politologi, uzdodot vēlamo par esošo, pauda, ka līdz ar Krievijas un Brazīlijas sadarbību sākšoties pasaules “dedolarizācija” un dolārs vairs nebūšot galvenā valūta.

Tajā pašā laikā vairāki propagandisti vēlmes palepoties vai vienkārši muļķības dēļ atklāti nodemonstrēja savu patieso imperiālistisko iedabu. Proti, tika paziņots, ka, kamēr Amerika mēģina saimniekot Krievijas aizpagalmā (zadņij dvor), ar to saprotot NVS valstis, tikmēr Lavrova vizīte apliecina: ASV savu aizpagalmu, ar to domājot Latīņameriku, ir atdevusi Krievijai. Faktiski Kremļa ideologi tādējādi pasaka, ka Krievija vairumu pasaules valstu uzskata tikai par vienas vai otras lielvaras “aizpagalmu”, nevis suverēnām valstīm.

Propagandas raidījumos arī plaši tika apspriests, cik gan labi būtu, ja, tāpat kā Aukstā kara gados, Kubā atkal tiktu izvietotas krievu karabāzes. Nekautrējoties tika runāts par Latīņamerikas valstīm kā placdarmu, no kura Krievija var apdraudēt ASV.

Bailes par pretuzbrukumu

Krievu propagandisti, ieskaitot “vojenkorus”, visu aizvadīto nedēļu apsprieda gaidāmo ukraiņu pretuzbrukumu. Neviens nešaubās, ka pretuzbrukums noteikti būs, starp rindiņām var just, ka krievi no tā baidās, taču atklāti publikai tiek ziņots, ka pretuzbrukums pilnīgi noteikti būs nesekmīgs. Kā jau ierasts, krievi vispār neziņo par saviem zaudējumiem, tā vietā klāstot, cik šausminoši zaudējumi esot ukraiņu pusē. Tiek izvērstas teorijas, ka šajā pretuzbrukumā pret Krieviju karos 50 Rietumu bloka valstis ASV virsvadībā. Tāpat tiek ziņots, ka pretuzbrukums būšot īpaši neģēlīgs, jo no tā iznākuma esot atkarīgs Baidena administrācijas liktenis. Proti, ja Ukrainas pretuzbrukums būšot neveiksmīgs, tad tas nozīmēšot ASV Demokrātu partijas neizbēgamu sakāvi nākamajās vēlēšanās. Tādējādi ASV darīšot visu, lai sakautu Krieviju.

Propagandisti arī apgalvo, ka gaidāmā pretuzbrukuma kontekstā neesot runa nedz par Donbasu vai pat Ukrainu, bet gan Krievijas valstiskuma iznīcināšanu. Vienlaikus dažāda kalibra politologi arī pauž, ka “fašistiskajam veidojumam, kuru sauc par Ukrainu”, nav vietas uz pasaules politiskās kartes. Ukrainai kā valstij esot jāpazūd. Zīmīgi, ka vairāki propagandisti, runājot par Ukrainu, to dēvē tikai un vienīgi par Mazkrieviju.

Lai arī Ukrainas politiķi periodiski apgalvo, ka izlēmīgs pretuzbrukums pavasarī un vasarā var izbeigt karu līdz šī gada beigām, Rietumu eksperti šādu iespēju vērtē ļoti piesardzīgi, vienlaikus godinot ukraiņu augsto morāli, tikmēr vēsta “Euronews”.

“Euronews” atsaucas uz Londonas Karaliskās koledžas mācībspēka Roberta Kalluma teikto: ja ukraiņi gūs ievērojamus panākumus, viņi varēs piespiest krievus sēsties pie sarunu galda un, iespējams, panākt kaut kādas būtiskas Krievijas piekāpšanās, it īpaši, ja tiks apdraudēta Krima. “Putins tiešām nevēlēsies zaudēt Krimu, jo tas ir viņa režīma panākumu simbols. Ja ukraiņi nebūs guvuši lielus panākumus, tad es domāju, ka viņi saskarsies ar daudz lielāku spiedienu no sabiedroto puses, kuri patiešām ir sasnieguši limitus savai spējai sniegt palīdzību. Tāpēc Ukraina, iespējams, saskarsies ar daudz lielāku spiedienu, lai panāktu kaut kāda veida pamieru,” domā Kallums.

“Euronews” arī raksta, ka Kremlis pēdējos mēnešos arvien vairāk ķēries pie kodolretorikas, un atgādina, ka marta beigās tika pieņemts lēmums par Krievijas kodolieroču izvietošanu Baltkrievijas teritorijā. Vienlaikus eksperti šaubās, vai Krievija ķertos pie kodoltrieciena, ja Ukrainas pretuzbrukums izrādīsies veiksmīgs. “Putins noteikti padomās divreiz vai trīsreiz. Ja godīgi, es neticu, ka viņš to darītu kādā no reģioniem, varbūt izņemot Krimu, jo cena ir ļoti augsta un veiksmes recepte ir apšaubāma,” “Euronews” sacīja Eiropas Savienības Ārlietu padomes vecākais zinātniskais līdzstrādnieks Gustavs Gresels.

Foto: lsm.lv