Edgars Katajs ir plaši pazīstams japāņu un ķīniešu valodas speciālists, neskaitāmu tulkojumu autors, Latvijas Universitātes japāņu valodas pasniedzējs, Latvijas – Japānas biedrības prezidents.
Edgars Katajs ir plaši pazīstams japāņu un ķīniešu valodas speciālists, neskaitāmu tulkojumu autors, Latvijas Universitātes japāņu valodas pasniedzējs, Latvijas – Japānas biedrības prezidents. Japānu tulkotājs apmeklējis 13 reižu. Viņam šajā valstī ir ļoti daudz draugu, kolēģu un paziņu. Latvijas valdības delegāciju sastāvā Edgars Katajs viesojies Rīgas sadraudzības pilsētā Kobē. Viņa dzīvesbiedre Ināra ir baušķeniece, sabiedrībā pazīstama kā bibliotēku speciāliste, ilgus gadus strādājusi Zinātņu Akadēmijas Fundamentālajā bibliotēkā. Savulaik Kataju pāris mūsu pilsētu apmeklēja samērā bieži. Tagad ciemos pie Bauskas radiem vairāk brauc Ināra.
Mūsu saruna notika Kataju ģimenes mājīgajā dzīvoklī Ķengaragā.
Tajā ir ļoti daudz grāmatu japāņu un ķīniešu valodā. Vislielākais Edgara Kataja dārgums ir vārdnīcas.
Pirms daudziem gadiem manās rokās nokļuva Jūsu tulkotie Jasunari Kavabatas divi romāni – «Sniegu valstība» un «Tūkstoš dzērvju». Es nevis vienkārši lasīju, bet tīksminājos par Kavabatas prozu. Šķita pārsteidzoši, ka jūs tik lieliski pārzināt attēloto vidi.
– Japāņu valodu nopietni sāku mācīties 1940. gadā. Esmu dzimis Ķīnas Tautas Republikas Iekšējās Mongolijas autonomajā rajonā Buhedu dzelzceļa ciematā. Mans tēvs Krievijas – Japānas kara laikā turp devās krievu armijas sastāvā un vēlāk palika dzīvot. Ciematā bija daudz latviešu – Bērziņi, Veismaņi, Viņķis, Braže. Par dzelzceļa stacijas priekšnieku arī strādāja latvietis. Mans tēvs bija lokomotīves vadītājs. Vēlāk viņu pārcēla darbā uz lielu pilsētu – Harbinu. Pirmo reizi uz Latviju atbraucu 1955. gadā.
Latvieši Ķīnā – tas izklausās visai neparasti. Pastāstiet, lūdzu, par savu jaunību!
– Mācījos krievu vidusskolā ar angļu valodas pastiprinātu apguvi. Ķīniešu valodu pārvaldīju kopš bērnības. Varbūt ne pārāk labi, taču sazināties varēju bez grūtībām. Harbina patiesībā ir ļoti eiropeiska pilsēta, tur dzīvo visdažādāko tautību cilvēki, visapkārt skan daudz valodu. Pārdevēji diezgan labi izskaidrojās krieviski. Pēc vidusskolas beigšanas studēju Ziemeļmandžūrijas Universitātes Ekonomikas fakultātē. Šajā profesijā nekad neesmu strādājis. Jau studiju gados iegrimu valodniecībā. Ģimenē sarunājāmies latviski, bet ar audžumā- ti – krieviski. Tā latviešu valoda, protams, bija diezgan nabadzīga.
Jūsu dzimtajā ciematā dzīvoja latvieši. Vai Harbinā arī gadījās sastapt tautiešus?
– Līdz 1940. gadam Harbinā darbojās Latvijas konsulāts. Tajā bija paliela bibliotēka, ko izmantojām. Mūsu ģimene pasūtīja žurnālu «Atpūta», laikrakstu «Jaunākās Ziņas». Tolaik biju aizrāvies ar pastmarku kolekcionēšanu, sarakstījos ar daudziem cilvēkiem no Latvijas.Viņi man sūtīja žurnālus.
Kur strādājāt pēc studiju beigšanas?
– Izglītības ministrijā strādāju ķīniešu valodas mācību grāmatu sastādīšanas komisijā. Pēc tam ilgus gadus Harbinas Universitātē mācīju eiropiešiem ķīniešu valodu, kā arī krievu valodas tulkošanas prasmi aspirantūras kandidātiem – ķīniešiem. Kad padomju valdība sāka izvest no Ķīnas savus speciālistus, kuri šajā zemē bija kļuvuši nevēlami, ceļā devos arī es. Latvijā man bija radi, pie kuriem apmesties.
Vai Latvijā Jūs novērtēja kā tolaik vienīgo japāņu valodas speciālistu?
– Japāņu valodu Latvijā pirmo reizi lietoju 1957. gadā, kad Rīgā ieradās Japānas arodbiedrību delegācija. Toreiz Latvijai ar japāņiem bija maz darīšanu, jūtamāki bija sakari ar Ķīnu. Algotu darbu (tiesa, neilgu laiku) strādāju Latvijas valsts izdevniecībā. Patiesībā savu dzīvi uzskatu par tādu kā joku virkni. Vienu brīdi darbojos Kultūras ministrijas lekciju birojā. Braukāju apkārt, lauciniekiem stāstīdams, kā Ķīnā ceļ sociālismu. Manu lekciju Baltijas Kara apgabalā izbrāķēja, jo nepietiekami cildināju PSRS un Ķīnas draudzību. Esmu strādājis Zinātņu Akadēmijas Fundamentālajā bibliotēkā. Tur iepazinos ar Ināru.
Latvijai pakāpeniski izveidojās ciešāki sakari ar Japānu un man kā speciālistam radās darba piedāvājumi.
Strādājāt delegācijām par tulku?
– Pats sevi klusībā dēvēju par melnstrādnieku, jo, būdams valodnieks, neatsakos ne no viena darba. Esmu iztulkojis bezgalīgu daudzumu nozaru tehniskās literatūras. Ilgstoši sadarbojos ar firmu «Grindex», ar Rīgas vagonu rūpnīcu un vairākām citām firmām. Man pieder 300 angļu – japāņu, krievu – japāņu un citu vārdnīcu. Domāju, ka Baltijas reģionā tā ir vārdnīcu visplašākā bibliotēka.Valodniekam vārdnīcas ir vislabākie darba instrumenti. Tāpat kā galdniekam ēvele. Man ir arī ļoti daudz tehnisko terminu vārdnīcu. Kolekciju cenšos papildināt pats, vārdnīcas sūta draugi un paziņas. Lepojos ar visjaunāko ieguvumu. Tā ir krievu – japāņu vārdnīca, ko nesen uzdāvināja sastādītājs.
Parunāsim par kīniešu un japāņu valodas rakstību! Vai hieroglifu rakstu apgūt ir grūti?
– Starp japāņu un ķīniešu rakstību pastāv ļoti lielas atšķirības. Hieroglifu rakstība Ķīnā ir ārkārtīgi vienkāršota. Kīniešu alfabētā, piemēram, ir 48 tūkstoši rakstu zīmju. Katrs hieroglifs apzīmē noteiktu jēdzienu. Obligāti jāzina arī hieroglifu kombinācijas. Abu valodu apgūšana prasa milzīgu pacietību. Sevišķi japāņu valodā bezgala sarežģīta ir hieroglifu lasīšana. Tomēr uzņēmīgus cilvēkus tas neatbaida. Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultātes Orientālistikas katedrā var mācīties gan japāņu, gan ķīniešu valodu
Varbūt pastāstīsit par savu pedagoģisko darbību?
– Man sagādā prieku šī darba rezultāti. Divas kādreizējās skolnieces – Guna Eglīte un Ingūna Beķere – ir pazīstamas tulkotājas. Guna iztulkojusi japāņu haiku izlases, bet Ingūna – Jukio Mišimas «Zelta templi». Vēl japāņu valodas laba pratēja ir Katrīna Riekstiņa, kura strādā Japānas informācijas centrā. Trīs studentes pašlaik stažējas Japānā.
Ko jūs darāt brīvajā laikā? Varbūt nododaties meditācijai?
– Nekādas Austrumu kultūru ārišķības neesmu pārņēmis. Lai ar meditāciju nodarbojas tie, kuri negrib strādāt. Brīvajā laikā esmu uzrakstījis grāmatu, kurā apkopoti dažādi kuriozi no tulkotāja prakses. Nosaukums – «Zem 10 karogiem». Nezinu, kad izdošu. Gaidu japāņu lielas delegācijas ierašanos Rīgā. Uz Dziesmu svētkiem atbrauks Vasedas Universitātes absolventu vīru koris, kas draudzējas ar sieviešu kori «Dzintars». Taču vispirms nosvinēšu Jāņus. Tos atzīmēju, arī dzīvodams Ķīnā.
