Pagājušajā gadā izdevniecība «Jumava» laida klajā Arnolda Apses (1914 – 1983) grāmatu «Klosterkalns».
Pagājušajā gadā izdevniecība «Jumava» laida klajā Arnolda Apses (1914 – 1983) grāmatu «Klosterkalns».
Rakstnieka Arnolda Apses vārdu pirmo reizi izdzirdēju pirms gadiem septiņiem. Kādā sarunā par literatūru to minēja Amarillis Virza-Liekna, dzejnieka Edvarta Virzas meita.
Biju pārsteigta, ka Arnolds Apse ir iecavnieks, un topošo rakstnieku Amarillis bērnībā pazinusi. Vēl uzzināju, ka netālu no Emburgas dzīvo viņa māsa. Amarillis Virza-Liekna vēl stāstīja, ka trimdas gadus Arnolds Apse pavadījis Francijā. Viņa meitām – francūzietēm –, atbraucot ciemos uz tēva dzimteni, bijis grūti iejusties latviskajā kultūrvidē.
Toreiz mana sarunas biedrene paņēma no plaukta askētiski noformētu sējumu ar nosaukumu «Klosterkalns». Jau no pirmajiem teikumiem Arnolda Apses trimdā izdotā grāmata mani saistīja ar kādu īpašu pievilcību. Lai piedod lasītāji ar citādākām interesēm, taču rakstītajā nebija ne miņas no svešatnes latviešu saldsērīgās nostalģijas. Arnolda Apses prozai piemita vientuļnieka cildenums. Darba forma nepretojās saturam, bet veidoja muzikāli izteiksmīgu skanējumu.
Uzšķīru bloknotu, kurā ierakstīti daži citāti no grāmatas «Klosterkalns»: «Ir grāmatas un mūzika, kas ar dvēseli sāk runāt tikai vientulībā, un dvēsele tad kļūst par dzīvības koku – tā pati dvēsele, kas rūpēs un postā bija izdegusi kā dadžu krūms tuksnesī…». Vai arī: «..prieks ir saule, un to nedrīkst paturēt sevī. Bet priecīgs tu būsi tik ilgi, kamēr būsi grēcinieks…». Tāpat nevarēju noturēties pretī stila valdzinājumam, kas slēpjas pavisam vienkāršā vīzijā:
«Lija.
Lija, lija…
Dienas aizlidoja kā slapjas vārnas».
Romāns «Klosterkalns» nepavisam netika uzrakstīts vienā elpas vilcienā. Tā pirmā daļa trimdā izdota 1964. gadā, bet otro Arnolds Apse pabeidzis 1980. gadā. Literārais darbs it kā neatbilst žanra apzīmējumam – romāns, jo sastāv no vairākām sižetiski maz saistītām nodaļām. Patiesībā sižeta tradicionālajā izpratnē tur nemaz nav. Es, visticamāk, «Klosterkalnu» gribētu nosaukt par īsu un spilgtu eseju apkopojumu, kuru mākslinieciskā vērtība neviendabīga, tomēr neietekmē darba kopskaņu. Atsevišķi «stāstiņi» turas cieši pie zemes, atklājot kolorītus raksturus, notikumus un vidi. Taču, manuprāt, grāmatas vislielākā vērtība meklējama filozofiskā dzīves skatījuma plašumā, kad sapņi, realitāte un ilgošanās kļūst par vienotu, nedalāmu vērtību.
Man gribētos, lai «Klosterkalns» nepaliktu grāmatu veikalu plauktos, lai to lasītu. Galu galā – ja literārā gaume katram atšķirīga, visus varētu vienot lokālpatriotisms, jo Arnolds Apse taču ir mūsējais.
