Aprit desmit gadu, kopš Aiovas (ASV) latviešu luterāņu draudze uzsāka sadarbību un palīdzības sniegšanu ev. lut. Bauskas Svētā Gara baznīcas draudzei.
Aprit desmit gadu, kopš Aiovas (ASV) latviešu luterāņu draudze uzsāka sadarbību un palīdzības sniegšanu ev. lut. Bauskas Svētā Gara baznīcas draudzei. Aiovas draudzes mācītājs Aivars Pelds Bauskā viesojās no 14. līdz 18. martam, kalpojot Bauskas un Iecavas luterāņu dievnamos.
– Bauskā jūs arvien tiekaties ar draudzes locekļiem. Vai esat apmierināts ar situāciju māsu draudzē?
– Neslēpšu – man ir skumji, jo Bauskas luterāņu draudze neaug, tā nīkuļo. Šajā ciemošanās reizē Kurzemē kalpoju Kaltenes baznīcā, kur no ciemata 300 iedzīvotājiem uz dievkalpojumu bija atnākuši 130. Un viņi pat nezināja, ka būs mācītājs no ārzemēm. Talsos, Kandavas iecirknī, kur kalpo Māris Ludvigs, uz iesvētes mācību pieteikušies daudz jauniešu un pieaugušo. Iecavas draudzē, kuras mācītājs ir Aivars Siliņš, arī lietas virzās uz priekšu ātrāk nekā Bauskā.
– Cilvēki ir trūcīgi, draudzei nepietiek līdzekļu.
– Dievam patiesi kalpojam, Viņam uzticoties un ziedojot baznīcai. Diemžēl uzzināju, ka Bauskas luterāņu draudzes vairāk nekā 200 locekļu 1998. gadā katrs pat vienu santīmu dienā nav ziedojuši savai baznīcai. Bet Dievam pieder desmitā tiesa tavu ienākumu. Saprotu, ka Latvijā mācītājam varbūt ir neērti aicināt ziedot. Vajadzētu būt tā, ka naudu dāvina konkrētam mērķim. Baznīcai būtu nepieciešami līdzekļi, lai atbalstītu trūkumā un postā nonākušos, vecus cilvēkus, bērnus, kaut vai lai organizētu zupas virtuvi, kā to mēdz darīt Pestīšanas Armija. Tas kristiešiem jādara pat vairāk nekā sociālajiem dienestiem.
Protams, labi, ka Svētā Gara baznīcai uzlikts jauns jumts. Tomēr reizēm domāju, par ko Dievs Bauskā priecātos vairāk – par noplukušu dievnamu, kurā darbotos aktīva draudze, vai atjaunotiem, bet tukšiem mūriem. Domājiet paši!
– Nelielajā Bauskā darbojas astoņas draudzes. Ko varat sacīt par ekumenisko kustību, kas pasaulē vieno kristiešus?
– Jā, tā ir Amerikā, Rietumeiropā, kur draudzes vienojas, nevis norobežojas. Man nācies kalpot kopā ar katoļu, baptistu mācītāju, un nav bijis domstarpību, sludinot Dieva vārdu. Apliecinot ticību, taču sakām, ka ticam uz vienu vispārēju kristīgu baznīcu. Kristiešiem ir jāiet kopā, jo tikai tad mums būs spēks, un tā ir nākotnes virzība. Diemžēl Latvijā reizēm sašķēlušies pat vienas baznīcas draudzes ļaudis. Nav saticības mūsu amata brāļu starpā, strīdoties par nebūtiskām lietām, netiek sakārtotas svarīgākās. Arī cilvēku attieksme Latvijā ir ļoti konservatīva. Kopā ar mācītāju Jāni Saulīti Tukumā apmeklējām veco ļaužu mītni. Gājām katrā istabiņā, te piepeši darbiniece mums saka – tur neejiet, tur tikai pareizticīgie, bet tur – katoļi! Civilizētā pasaulē ļaudis tā netiek šķiroti.
– Vai, jūsuprāt, Latvijas skolās vajadzētu ieviest ticības mācību? Pagaidām Izglītības likums to paredz kā fakultatīvu priekšmetu.
– Negribu apgalvot, ka ticības mācības ieviešana katrā skolā atrisinās visu. Nezinu, vai ir apmācīts tik daudz skolotāju evaņģēlistu, kuri šo priekšmetu varētu pasniegt. Tas ir jāregulē valsts mērogā, un mans padoms maz ko līdzēs. Amerikā ticības mācība vispārējās izglītības iestādēs netiek mācīta. To dara privātskolās, kristīgās skolās, draudžu svētdienas skolās. Ticības mācības apgūšana Amerikā ir brīvprātīga lieta. Latvijā diemžēl divas paaudzes izaugušas šķirti no baznīcas. 90 procentiem cilvēku nav skaidri morāles standarti, kas izteikti Dieva desmit baušļos. Tieši jaunieši pašlaik meklē savas dzīves vadlīnijas un kristiešu pienākums ir viņiem palīdzēt.
