Plūdi Lielupē beigušies, nesasniedzot prognozēto dramatisko kulmināciju. It kā varētu mierīgi uzelpot, jo sveikā tikts ar izbīli un materiāliem zaudējumiem.
Plūdi Lielupē beigušies, nesasniedzot prognozēto dramatisko kulmināciju. It kā varētu mierīgi uzelpot, jo sveikā tikts ar izbīli un materiāliem zaudējumiem.
Pēc ugunsgrēka atguvusies arī Jaunsaules pamatskola. Valdība tās rekonstrukcijai jau piešķīrusi 148 tūkstošus latu. Raitā tempā sākušies pirmsprojekta izpētes darbi. Arī šajā stihiskajā nelaimē neviens nav cietis, un atkal runa ir tikai par materiālo vērtību zudumu.
Taču abi dramatiskie notikumi, kas īsā laikā risinājušies mūsu rajonā, neviļus liek meklēt kopsakarības. Tik vienkārši būtu atzīt, ka vainojamas ir divas nevaldāmas stihijas – ūdens un uguns –, nemeklējot nelaimju dziļākus cēloņus. Diemžēl patiesībā tā arī notiek, jo turpinām dzīvot pēc principa: viss ir labs, kas labi beidzas. Nekādi secinājumi netiek izdarīti, jo tā šķiet ērtāk un daudz vieglāk.
Plūdi Lielupē joprojām tiek uzskatīti par gluži negaidītiem. Iespējams, ka mēs esam pārāk attālinājušies no dabas un vairs nemākam ieraudzīt un izprast tās norises. Bet ar nezināšanu nevar attaisnot vieglprātību un paviršību. Kāds sabiedrībā pazīstams vides speciālists sacīja: «To, ka Lielupē šopavasar būs pali, jau ziemas sākumā zināja ikviens makšķernieks. Vajadzēja tikai nedaudz paurbt ledu, lai pārliecinātos par tā netipisko sasalumu, kas veidoja vižņu gabalus. Bija skaidrs, ka ledus iešana upēs būs problemātiska.»
Nav ticams, ka vienīgie «eksperti» varētu būt tikai makšķernieki, jo valstī darbojas krietni daudz dienestu, kam jārūpējas par ekoloģisko aizsardzību un iedzīvotāju drošību, jāsastāda prognozes un jāveic profilakse. Tomēr jau kuro reizi nākas pārliecināties, ka rīcība sākas tad, kad ūdens (šoreiz vārda tiešā nozīmē) jau smeļas mutē.
Vai līdz ugunsgrēkam pagājušā gada decembra naktī neviens nezināja, ka Jaunsaules skolas ēka ir simt gadu veca, ka elektroinstalācija «salāpītajā» namā nevar būt ideāla? Otra aizdegšanās versija, kas saistīta ar puišeļu pīpēšanu skolas bēniņos, par nepiedodamu vieglprātību runā vēl skaidrāku valodu.
Abu stihisko nelaimju nodarīto zaudējumu kopējā summa varētu būt ļoti iespaidīga. Valsts «naudas maks» tālab kļūs vēl tukšāks. Bet Latvijā ir vairāk nekā divi desmiti rajonu un katrā laiku pa laikam atgadās kaut kas «neprognozējams». Diemžēl pēdējos gados šādi notikumi kļūst arvien biežāki. Vai rūgtā pieredze mums turpmāk palīdzēs?
