Latvijas Pagaidu valdība 1919. gada 20. martā izdeva noteikumus par aizsargu nodaļām pagastos, kas paredzēja visiem 18 – 60 gadu veciem lauku mantīgajiem vīriešiem veidot pašaizsardzības vienības.
Latvijas Pagaidu valdība 1919. gada 20. martā izdeva noteikumus par aizsargu nodaļām pagastos, kas paredzēja visiem 18 – 60 gadu veciem lauku mantīgajiem vīriešiem veidot pašaizsardzības vienības. Tā izveidojās skaitliski lielākā Latvijas organizācija – Aizsargi.
Rūpes par mieru – pienākums turīgajiem
Pagaidu valdības noteikumus Bauskas pusē varēja sākt pildīt tikai pēc tam, kad 1919. gada maijā šeit bija iestājies miers. Aizsargu vienība Bauskas pagastā izveidojās 1919. gada 13. augustā. Tās uzdevums bija nodrošināt mieru un kārtību pagastā un palīdzēt šajā darbā arī Bauskas pilsētas policistiem. Pirms tam apriņķa valdē bija saņemts Augškurzemes kara komandanta apkārtraksts par 1919. gada 20. marta noteikumu spēkā esamību un to pildīšanu.
Bauskas pagasta mantīgo iedzīvotāju (zemes īpašnieki un rentnieki, rūpnieki un tirgotāji) sapulce par pirmo aizsargu nodaļas priekšnieku izraudzījās Jāni Burkovski. Viņš sāka tobrīd esošo 150 aizsargu dienesta organizēšanu. 1920. gadā aizsargu skaits J. Burkovska vadītajā nodaļā bija palielinājies jau līdz 368 aizsargiem, no kuriem apmēram 150 – 160 bija cittautiešu (pārsvarā ebreji un vācieši). Aizsargu dienests tika organizēts trijos apsardzības iecirkņos diennakts jātnieku patruļu un posteņu veidā (divi līdz četri cilvēki postenī vai patruļā) pie ceļiem, noliktavām, veikaliem un tamlīdzīgām svarīgām vietām un ēkām. 1919. gada nogalē Bauskas aizsargu rīcībā bija tikai piecas šautenes, bet 1920. gadā – 18, ko nodaļas priekšnieks un apsardzības iecirkņu pārziņi izdalīja posteņiem un patruļām dienesta pienākumu veikšanai.
1919. gadā aizsargu dienestā Bauskā dažādu palīgfunkciju veikšanai (piemēram, rakstu darbiem) brīvprātīgi pieteicās septiņas sievietes, kuru vidū bija arī Bauskas privātģimnāzijas īpašniece Ina Kļaviņa un vācu uzņēmēja Ekerta kundze Elza Ekerte.
Klaušu dienests kļūst brīvprātīgs
Pēc karastāvokļa izbeigšanās aizsargu dienests kā policijas palīgdienests kļuva brīvprātīgs. Aizsargu skaits samazinājās, toties pieauga kvalitāte, jo viņu rindas papildināja atvaļinātie karavīri. Bauskas aizsargu nodaļa kļuva izteikti latviska, jo turpmākajā darbības laikā tajā nebija neviena cittautieša, lai gan aizsargus finansiāli ar ziedojumiem bieži atbalstīja Bauskas uzņēmēji un tirgotāji – cittautieši: dzirnavu īpašnieki ebrejs D. Hofšovics un vācietis A. Štēbens u. c., kuri 1919. – 1920. gadā bija piedalījušies aizsargu dienestā. Uzlabojās apbruņojums, un 30. gadu beigās katram Bauskas aizsargam bija vismaz viens ierocis – pistole vai šautene.
20. – 30. gados Bauskas pagasta aizsargu nodaļā bija vidēji 25 – 40 aizsargu. 1921. gadā par Bauskas pagasta aizsargu nodaļas priekšnieku apriņķa priekšnieks (viņš bija arī apriņķa aizsargu pulka komandieris) apstiprināja atvaļināto Latvijas armijas virsleitnantu Juri Kristiņu. 1919. gadā viņš bija brīvprātīgi pieteicies Atsevišķajā Bauskas bataljonā un par cīņās parādīto drosmi un varonību nopelnījis Lāčplēša Kara ordeni. Par Bauskas pagasta aizsargu nodaļas priekšnieku kļuva Bauskas pagasta pamatskolas pārzinis, arī Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, Voldemārs Strautnieks. Pēc viņa līdz 1940. gadam nodaļas priekšnieka amatā nomainījās vēl seši vīri.
Pārkārtojot aizsargu dienestu uz brīvprātības pamatiem, saglabājās viņu palīgpolicijas funkcijas un sākās militārās un civilās aizsardzības mācības, kā arī regulāri šaušanas treniņi un dažāda mēroga sacīkstes.
Izveido pilsētas aizsargu vienību
Bauskā dzīvojošie aizsargi 20. gadu sākumā tika izdalīti no Bauskas pagasta aizsargu nodaļas kā atsevišķa Bauskas aizsargu pulka štāba vienība. Tai pilsētā bija paredzētas konkrētas funkcijas. Viena no tādām bija reprezentatīva funkcija, piemēram, goda eskortu organizēšana valsts amatpersonām, valdības pārstāvjiem u. c. augstiem pilsētas viesiem (Valsts prezidentam, ministru prezidentam, ministriem, armijas un aizsargu organizācijas augstākajai vadībai, u. c. personām, kā arī ārvalstu pārstāvjiem, kas ieradās Bauskā). Pilsētas aizsargi, ieņemot dažādus amatus pulka štābā, pārzināja visa pulka saimniecību, sakarus un pārējo darbību.
1931. gada beigās Bauskas aizsargu vads tika pārdēvēts par Štāba rotu, kam laikā līdz 1940. gadam nomainījās vairāki komandieri (pēdējais, kurš amatā atradās 1940. gada jūnijā, bija minētais J. Kristiņš). Nerakstīts likums noteica arī to, ka šajā rotā vajadzēja būt pilsētas galvam, un E. Kasparsons-Avots šajā laikā bija pulka komandiera adjutants.
Minimāli resursi un maksimāls efekts
Attīstoties aizsargu darbībai, dienests kļuva profesionālāks un kārtība dažādos pasākumos 30. gados bieži tika panākta ar maziem resursiem. Piemēram, kārtību 1935. gada 7. jūlijā Bauskas Novada Dziesmusvētkos perfekti nodrošināja aizsargi. Sajūsma par to pausta arī apriņķa avīzē «Bauskas Vēstnesis», it īpaši par to, cik perfekti aizsargi bija organizējuši transportu, lai cilvēki no attālākām Bauskas apriņķa vietām laikus nokļūtu pilsētā un pēc tam atpakaļ mājās. Tas būtu atsevišķa temata vērts raksts un varbūt pat mācību stunda šodienas kārtības sargātājiem. Šādā veidā aizsargi darbojās ne tikai Bauskā. Ar šādu profesionalitāti kārtības uzturēšanā un noziedzības izskaušanā Latvija 30. gados bija Eiropas valsts ar vismazāko policistu skaitu attiecībā pret iedzīvotāju skaitu. Bauskas apriņķī 30. gadu beigās bija apmēram 45 tūkstoši iedzīvotāju un tikai apmēram 30 policistu (0,07%). Tas ir vērā ņemams fakts kaut vai tādēļ, ka aizsargi par savu brīvprātīgo dienestu nesaņēma algu no valsts budžeta. Pat formastērpus (maksāja apmēram 80 latu) un ieročus (apmēram 50 – 60 latu maksāja viena angļu sistēmas šautene) aizsargi pirka par saviem līdzekļiem.
