Manās rokās nonākusi dzeltena, laika izmocīta klade, ko uzticējuši jau mūžībā aizgājušā, 1949. gada 25. maijā arestētā bijušā Bruknas pagasta Lielšķirbēnu māju saimnieka Andreja Gobiņa tuvinieki.
Manās rokās nonākusi dzeltena, laika izmocīta klade, ko uzticējuši jau mūžībā aizgājušā, 1949. gada 25. maijā arestētā bijušā Bruknas pagasta Lielšķirbēnu māju saimnieka Andreja Gobiņa tuvinieki.
Viņu un dzīvesbiedri Katrīnu (arestēja trīs mēnešus vēlāk) tiesāja sevišķā apspriede tā paša gada 19. novembrī par «dzimtenes nodevību», piešķirot katram pa 10 gadiem Karagandas apgabala Džezkazganas dažādos lēģeros.
Līdz šim nevienā atmiņu stāstā par pusgadsimta senām traģēdijām neesmu lasījusi tādas mīlestības piesātinātas rindas. Tie ir dzejā un prozā rakstīti veltījumi, patiesāk – saruna ar mīļoto Katrīnu un mazgadīgajiem bērniem: Andri, Brigitu un Ēriku, kuri dzimtenē palikuši kā bāriņi bez vecāku gādības un glāsta.
Džezkazganas lēģeros saglabātās jūtas
Pat noziedzīgās varas nodarījums stāstā «Skumjā svētdiena» aprakstīts tēlaini:
«Jau sešus gadus Atis nīkuļo viens – pelēku, skumju, nenozīmīgu dzīvi. Viņš velk gadus kā atmatā arklu, kura lemesis dziļi, dziļi ieurbies sarkanajā Džezkazganas zemē, tālajā, svešajā, viņam nepārredzamajā Kazahstānas tuksneša stepē.
Pāri bijušajiem, tālajiem laimes gadiem, pāri viņa ģimenes ligzdiņai bija pāršalcis negaidīts, ļaunveidīgs viesulis un saraustījis to gabalu gabalos, pakļāvis iznīcībai, svītrojot no dzimtenes sarakstiem. Viņi abi – Anita un Atis – savu darba roku dēļ bija novietoti tur, kur paši nekad nebija domājuši, tur, kur cilvēki nekad negribēs dzīvot…»
Vienatnē un izmisumā dzimušie vārdi Katrīnai (nav grūti iedomāties, ka fragmentā minētie Atis un Anita ir viņi – Andrejs un Katrīna) paceļas pāri realitātei:
«Tu reizē veldzi nes un reizē
plauksti,
Man nava cita balsta, cita drauga
Kā tu, kā tu, mans mīļais draugs,
Mēs sāksim citu sauli, kad
gaisīs šī.»
Vēstules no lēģera uz lēģeri ir vienīgā saite ar sirdsmīļoto:
«Šodien atkal Tev vēstuli sūtu,
Stepju tālumam pāri tā trauks.
Tavu elpu ik brīdi es jūtu,
Mana balss tik pēc Tevis vien sauc.»
Kladē paša rakstītais mijas ar Blaumaņa, Saulieša, Poruka, Plūdoņa, Brigaderes mīlestībai un dzimtenei veltītajiem dzejoļiem.
Bērniem sūtītajās rindās ir skumjas un ilgas:
«Džezkazgana baltā segā klājusies,
Visas takas piesnigušas jau.
Viens es klīstu, sirds tik strauja gan,
Soļi jūsu nesteidz blakus man.
Brīvība arvien vēl tāļu, tāļu mīt,
Ilgas aug un aug pēc dzimtenes.
Viens es klīstu, tikai vienmēr
nenodziest
Manās acīs jūsu atbalss, gaišs un
cēls.
Un man žēl šo dienu, kas tik
vientuļas,
Baltā pārslu dūmakā kur stepe
slīgst.
Cik gan ilgi vienam staigāt būs
man šeit,
Cik gan ilgi, ilgi cietīšu bez jums?»
Un Katrīnai:
«Pār Rudņiku kad vakars
krēslot sāk
Un svētvakarus spuldzes ieaijā,
Tik skumji man un viegli, gaišs ir
mirklis tas,
Jo manas skumjas pilnas tevis,
Tik tevis, tevis vien… un nava
vairs nekā,
Kas mocītu, kas satraukt spētu,
Sirds atkal deg un mīl, jo tagad
saprot tā,
Ka nemīlēt vairs nevarētu…»
Seši gadi kā mūžība
Vēl viens fragments no stāsta «Skumjā svētdiena»:
«Sešus gadus Atis nebija dzirdējis Anitas balsi, kas kā svētvakara maigas zvanu skaņas viņu bija aijājušas. Sešus gadus viņš nebija raudzījies Anitas acu dzīlēs, kurās staroja viņas – sievietes sirds.
Sešus gadus Atis dega pēc viņas skūpsta…»
Visi ieraksti kladē tapuši Karagandā apcietinājuma laikā 1955. un 1956. gadā. 1957. gada februāra rītā saņemta brīvības ziņa:
«Saules staros apmirdzēts
Manas brīves ausmas rīts!
Sirds kā gaviļniece smej,
Gavilē tā brīvībai.
Piepildījies ilgu sapnis
Kopā būt ar Katrīnīti.»
Andreja Gobiņa piezīmes lasot, jādomā arī par to, kā piecdesmit gados pārbīdījušās vērtības – no izteikti emocionālā līdz pilnīgam lietišķumam, kad cilvēku attiecībās viss notiek robusti un strauji, bez priekšspēles. Tālajos piecdesmitajos gados tieši ētiskās vērtības deva spēku izturēt ar mīlestības jūtām nodrošinātajiem – pret Tēvzemi, ģimeni un brīvību.
Traģēdijas kopsavilkums
1949. gada 17. martā tika pieņemts Latvijas PSR Ministru padomes pilnīgi slepens lēmums nr. 282 «Par kulaku ģimeņu izsūtīšanu no Latvijas PSR», nosakot, ka no LPSR uz attāliem PSRS apgabaliem izsūtāms 10000 kulaku ģimeņu. Lēmumu parakstījis LPSR Ministru padomes priekšsēdētājs Vilis Lācis.
Slēdzieni par izsūtīšanu sagatavoti un apstiprināti jau 1949. gada februārī un martā, pirms kulaku sarakstus parakstījuši un apstiprinājuši apriņķu izpildkomiteju priekšsēdētāji vai viņu vietnieki.
1949. gadā no 25. līdz 29. martam no Latvijas kā kulaki tika izsūtītas 9147 ģimenes ar kopējo cilvēku skaitu 29252: latvieši – 28107, krievi – 482, citu tautību pārstāvji – 663 cilvēki.
Iztrūkumu «kompensēja» ar nacionālistu ģimenēm, kuru skaits iepriekš netika noteikts. Šādā statusā tika izsūtīta 3841 ģimene ar kopējo cilvēku skaitu 12881.
Pavisam sakarā ar 1949. gada 25. marta administratīvo izsūtīšanu īsāku vai ilgāku laiku izsūtījumā atradies 44191 Latvijas iedzīvotājs.
Izmantots žurnāla «Latvijas Arhīvi» pielikums (1995. gads).
