Radies iespaids, ka Latvija kopš Atmodas laika ir apmetusi desmit gadu loku un nonākusi turpat… kur bija.
Radies iespaids, ka Latvija kopš Atmodas laika ir apmetusi desmit gadu loku un nonākusi turpat… kur bija. Klausoties rūdīto tēvzemieti Imantu Kalniņu Latvijas Neatkarīgajā televīzijā 17. martā, šķita, ka par leģionāriem un citām «slidenām» tēmām viņš runā tikpat piesardzīgi kā Irēne seriālā «Aiz maskas». It kā sēdeklis televīzijas studijā būtu mīnēts. Vai bija vērts ieiet mazākumvaldībā, ja piederība tai paralizējusi smadzenes.
Daudz atraisītāka politiskajos jautājumos bija žurka Kornēlija Nacionālajā teātrī, solīdama Circenim (Čirčam) pierīkot skaitītājus pie visiem caurumiem, lai bez maksas viņš nevarētu pat izelpot.
Neatpaliek arī mūsu novadnieks Lainis Kamaldiņš, Satversmes aizsardzības biroja direktors. Ar trim publiskotajām versijām par Sinagogas spridzināšanu pagājušā gada pavasarī viņš gandrīz izraisījis starptautisku skandālu, jo viena versija bija skārusi tos, kuri nav vainīgi tāpēc, ka gluži vienkārši nevar būt vainīgi.
Andrejs Panteļējevs ļāvis ieskatīties pa žurkas Kornēlijas privatizēto šķirbiņu, lai pamanītu, ka «Latvijas ceļa» apartamentos kaut kas verd. Premjera asā mēle iespaidojusi viņa reitingu. Ja tas sarukšot «pietiekami zemu», «Latvijas ceļa» valde izskatīšot Viļa Krištopana «darbības stilu». «Dienas» žurnālists Askolds Rodins «Skatā no malas» bijušās basketbola zvaigznes izlēcienus komentē šādi: kā bijis vecākais treneris, tā arī palicis.
Zinot, ka premjeram ir 21 padomnieks un palīgs, nav šaubu, ka viņi izstrādājuši tieši šādu valsts vadītāja tēlu – Latvijas vizītkarti.
Pēc atgriešanās no bezalgas atvaļinājuma Lielbritānijā, premjers iecerējis ministriem rīkot pavasara talku, jo cik gan ilgi var dzīvot bez tradicionālajām sestdienas talkām! Runā, ka baļķis nebūšot jānes. Vai nu jāved mēsli, vai jāaizber tās bedres, kas radušās uz Viļa Krištopana laikā labotajiem ceļiem.
Vakar apritēja 50 gadu kopš 1949. gada 25. marta, kad no Latvijas izveda 43702 (skaitlis vēl arvien nav precīzs) iedzīvotājus. «Malks» krāja iespaidus par attieksmi pret šo notikumu. Latvijas Televīzijas programmu direktors Arvīds Babris «Lauku Avīzei» nepārprotami pauda savu nostāju pret tautas 50 gadu senu traģēdiju: TV tiešraide no Brīvības pieminekļa 25. martā būtu nodokļu maksātāju naudas «izsviešana gaisā», jo tas papildus maksātu apmēram… 190 latu(!). Taču sabiedrības spiedienu Babris un televīzija neizturēja: 23. martā Latvijas Televīzijas ģenerāldirektors Rolands Tjarve paziņoja, ka tiešraide tomēr būs…
Misēkļi svarīgos brīžos gadās ne tikai provincē, kad «klibo» tehnika un tās vadītāji, bet arī Latvijas Neatkarīgajā televīzijā (LNT). 21. marta raidījums «Nedēļa» pārtrūka brīdī, kad žurnāliste pieteica sižetu par augstu amatpersonu izteikumiem un pavīdēja Viļa Krištopana stāvs. Viņa padomnieks un LNT ģenerāldirektors Andrejs Ēķis vēlāk dievojās, ka tā bijusi tikai sagadīšanās.
Guntis Ulmanis visus komunistiskajā režīmā cietušos aicināja uz piedošanu. Ir tikai viena atbilde: piedošanu neviens vēl nav lūdzis. Kamēr nelūgs, tikmēr nepiedos.
24. marta vakarā sākās NATO bruņoto spēku uzlidojumi Serbijai. Pirmie mērķi – radara ierīces. Krievija to nosaukusi par drūmāko dienu kopš Otrā pasaules kara beigām. Latviešiem gan tādas ir pavisam citas dienas…
