Skaistkalnietis Pēteris Lukaševičs – novadpētnieks, literatūras mīļotājs, pastmarku un atklātņu kolekcionārs – dzimis 1913. gada 20. jūnijā.
Skaistkalnietis Pēteris Lukaševičs – novadpētnieks, literatūras mīļotājs, pastmarku un atklātņu kolekcionārs – dzimis 1913. gada 20. jūnijā. 1928. gadā pabeidzis Skaistkalnes pamatskolu, tad mācījies Bauskas reālajā vidusskolā. 1935. gadā uz gadu iesaukts militārajā dienestā. 1939. gadā salaulājies ar skaistkalnieti Katrīnu.
1943. gadā P. Lukaševiču mobilizēja leģionā, bet 1949. gadā viņš tika arestēts un ieslodzīts Centrālcietumā. 1950. gadā P. Lukaševičs pārsūtīts uz Ļeņingradu, vēlāk – uz Karagandu Kazahijā, kur pavadīti trīs gadi. Pēc tam, līdz 1956. gada sākumam, seko verdzības jūgs Vorkutas šahtās.
Pēc atgriešanās Skaistkalnē strādājis par grāmatvedi. Divdesmit gadu bijis Vissavienības filatēlistu biedrības Bauskas nodaļas sekretārs.
Skaistkalniešiem Pēteris Lukaševičs ir savējais, jo ar savu personību ieguvis neviltotu cieņu. Tādēļ saukts viņš tiek vienkārši un mīļi – par Pēteronkuli. Par ieguldījumu novada pētniecībā pērn viņš un viņa domubiedrs ārsts Uldis Mantons saņēma valsts augstāko apbalvojumu – Triju Zvaigžņu ordeņa 1. pakāpes Goda zīmi. Pēteronkulis pats gan neuzskata, ka viņa veikums būtu kaut kas īpašs. Daudz lielāku gandarījumu novadpētnieks gūtu, redzot gadu desmitu laikā savāktos materiālus pārskatāmi izkārtotus pagasta muzejā.
Pēteronkulis laipni sagaida ikvienu, kas Skaistkalnes pagastmājā ver durvis, uz kurām rakstīts «Novadpētnieki». Sirmā vīra atmiņas ir kā neizsīkstošs, verdošs avots. Gremdēties tajā ļauts ikvienam interesentam.
Ar kādām izjūtām un domām Pēteronkulis dzīvo pašlaik? To «Bauskas Dzīve» centās noskaidrot nedēļas sarunā.
– Kā sākās jūsu aizraušanās ar novadpētniecību?
– 1936. gadā, kad atgriezos no dienesta armijā, mani pieņēma darbā Skaistkalnes pagasta valdes kancelejā. Tolaik visos pagastos obligāti bija jāraksta hronika, un tas bija pagasta sekretāru pienākums. Mūsu sekretārs bija ievērojams sabiedrisks darbinieks, bet viņam, šķiet, bija slinkums rakstīt hroniku un tādēļ darbā pieņēma mani. Līdztekus bija jāiekārto albumi, kuros tverti fotomateriāli un avīžraksti, kas atspoguļo dzīvi pagastā.
– Jūs dzīvojat viens. Vai tas nav grūti?
– Dzīvot… Es tagad to neuzskatu par dzīvošanu, drīzāk par izdzīvošanu. Ar šīm izjūtām sastopos ik uz soļa. Gan atmiņa reizēm aptumšojas, gan sirds sastreiko.
Sieva aizgāja viņsaulē pirms sešpadsmit gadiem. Varētu jau dzīvot pie dēla Jura – viņš mani aicināja pie sevis uz Rīgu. Bet ko es tur darīšu? Sēdēšu istabā? Es nekad neesmu vēlējies dzīvot pilsētā. Te mani apmeklē cilvēki, varu ar viņiem strādāt. Vismaz ir kāds mērķis dzīvot.
Mazdēli studē Jelgavā. Jānis, vecākais, mācās mehāniķos, bet Mārtiņš – mežkopību. Parasti sagaidu Jaungadu pie viņiem Rīgā, citreiz viņi atbrauc pie manis. Taču katram sava dzīve – mazdēli sāk vīt paši savas ligzdas, arī meitenes jau noskatītas.
– Vai ir gadījies piedzīvot kaut ko neizskaidrojamu?
– Tādu gadījumu bijis diezgan daudz. Strādājot, piemēram, šahtās Vorkutā, vairākkārt par mata tiesu paglābos no nāves iegruvumu laikā. Toreiz likās, it kā kāds būtu mani atrāvis atpakaļ, licis atkāpties tikai acumirkli pirms kārtējā nogruvuma.
– Jūs paļaujaties uz Dievu?
– Grūti pateikt, vai tas ir Dieva pirksts vai liktenis, sauc kā gribi – kaut kāda vadība pastāv. Pats savu likteni neizgudrosi. Kā būs lemts, tā arī notiksies.
– Vecākiem ļaudīm ir ierasts teiciens: «Kad mēs augām, tad gan bija labāk…» Kā jūs to vērtējat?
– Šis teiciens pāriet no paaudzes paaudzē. Un nav nekāds brīnums – atmiņā paliek prieka pilni brīži, viss labākais. Tas aizēno, laika gaitā liek aizmirst visu to, kas bijis slikts, sāpīgs. Vienīgi lielas grūtības un mokas droši vien nevar aizmirst.
Atceros, ka manā jaunībā Skaistkalnē ražotais sviests bija viens no labākajiem, ko eksportēja uz ārvalstīm. Tāpat arī labība – rudzi, kvieši. Taču jāņem vērā, ka tajā laikā Eiropa bija Pirmā pasaules kara sagandēta, izpostīta, viss viņiem tur bija vajadzīgs. Tāpēc arī latvieši varēja uzplaukt. Tagad, pēc piecdesmit gadiem, kuru laikā bijām izsvaidīti kur kurais, tas ir daudz grūtāk. Pa šo laiku Eiropa ir attapusies, un no malas viņiem maz ko vajag. Tāpēc arī viņi var mūs mācīt, kā saimniekot.
– Vai atceraties pirmās izlasītās grāmatas?
– Viena no pirmajām grāmatām bija kaimiņos sadabūtā Plūdoņa «Pasaka par vilku». Tad bija arī pasaka dzejā par zirdziņu Kuprainīti.
Toreiz, skolas gados, «ēdu» visus drukas darbus bez jebkādas izlases. Vidusskolas gados man nepietika ar skolas bibliotēku, lasīju arī pilsētas grāmatu krātuvē.
– Vai dzejnieka talants jūsos ir iedzimts?
– Domāju, ka ne. Māte dzīvoja un nomira analfabēte. Tēvs bija septiņas nedēļas skolā gājis. Pirmais stimuls, šķiet, pamatskolas laikā nāca no literatūras skolotāja Dūmiņa.
Tēvs dzīvoja ļoti pieticīgi, nevarēja atļauties ganu algot. Tādēļ es visas desmit vasaras, kamēr gāju skolā, pavadīju ganos. Dzīvojot pie dabas krūts, mācījos no galvas dažādas vārsmas.
Dzejoļus rakstīju arī tad, kad cerējos ar nākamo sievu. Sākās ģimenes dzīve, un dzejošana apsīka. Pēdējais cēliens bija Karagandā. Nelika mieru atmiņas, ilgas pēc dzimtenes. Tam bija arī praktiska nozīme – daudzi likteņa biedri noskaitušies lādēja tos, kuri viņus nodevuši, savu likteni. Es tajā barā nelīdu iekšā, bet virknēju dzejoļu rindas. Kopš mani pārsūtīja uz Vorkutu, uzrakstīts vairs nav nekas.
Karagandā mani dēvēja par dzejnieku. Bet es liriķis neesmu – viņam jābūt plašai dvēselei. Es esmu par sīku tam.
– Varbūt ir kaut kas tāds, ko gadu gaitā skaistkalnieši un mēs, latvieši, esam pazaudējuši?
– Ilgākā laikā tauta ir piedzīvojusi lielas pārmaiņas, un virsroku ir guvusi sašķeltība. Agrāk, dzimtbūšanas laikos, muižnieks bija cilvēks, bet latvietis darba lops, ko varēja pirkt un pārdot, izkalpināt. Taču latvieši toreiz bija vienota tauta. Tagad pēc visām revolūcijām, kariem, deportācijām un represijām mēs esam saskaldīti gabalu gabalos. Un visi dzīvo bailēs par nākotni, jo par to taču nav nekādas skaidrības.
Bija 1941. un 1949. gads, bija arī «izlasīšanas» pēc tam. Un viss tikai tāpēc, lai dabūtu šeit tīru zemi un vietu, kur iepludināt svešiniekus. Līdzīgas norises, starp citu, pašlaik notiek arī Balkānos.
– Bet Eiropas Savienība?
– Baltijas ietilpināšana Eiropas Savienībā tiek apzināti vilcināta. Izskatās, ka Baltijas daļu vēlas atstāt «pie rokas», lai varētu atdot jebkurā kritiskākā brīdī. Mēs dzīvojam kā uz naža asmens.
