Kas ir dīkdienis? Līdz šim domāju, ka tāds apzīmējums piedien vīriem spēka gados, kuri augas dienas vada parkos, sūcot aliņu vai spēlējot domino.
Kas ir dīkdienis? Līdz šim domāju, ka tāds apzīmējums piedien vīriem spēka gados, kuri augas dienas vada parkos, sūcot aliņu vai spēlējot domino. Tikmēr viņu sievas un mātes klupdamas krizdamas «raujas» trijos darbos.
Izrādās, esmu maldījusies. Sabiedrības izpratnē dīkdieņu loks ir pulka plašāks. Pagājušajā nedēļā Latvijas Televīzija demonstrēja raidījumu par starpnacionālajām attiecībām mūsu valstī. Ielās tika intervēti pretimnācēji – latvieši un cittautieši. Pārsvarā viņu atbildes bija līdzīgas – iedzīvotāji uzskatīja, ka starpnacionālā spriedze sadzīvē nav jūtama.
Tad kadrā parādījās kāda pajauna dāma. Viņa apgalvoja, ka «vienkāršo» latviešu un krievu vidū valdot lieliska saprašanās. Taču spriedzi sabiedrībā radot un uzturot «bezdeļņiki» (dīkdieņi) – mākslinieki, mūziķi, rakstnieki un žurnālisti. Sacītajam vēl sekoja komentārs: «Viņi taču neko nedara! Viņi pat nav spējīgi kaut ko praktisku izdarīt!»
Nebūtu prātīgi kādas svešas sievas izteikumus uztvert kā personisku apvainojumu, ja vien tādi viedokļi laiku pa laikam nepavīdētu arī sabiedrības «augšējā» nišā. Monologus par «bezdeļņikiem» nācies dzirdēt arī no labi izglītotu un situētu biznesa pasaules pārstāvju mutes. Viņi gan šo tematu ievirza mazliet citādā gultnē, proti: mākslinieki, rakstnieki un pārējie šai videi piederošie «veģetējot» uz sabiedrības turīgākā slāņa rēķina. Tostarp runātāji ir gatavi maksāt par biļeti kaut vai 500 dolāru, lai nokļūtu vijolnieces Vanesas Mejas koncertā. Tas gan ir prestiža, nevis mākslas jautājums.
Bet ar ko mazā Vanesa atšķiras no pašmāju «veģetētājiem»? Ar to, ka civilizētajā sabiedrībā, kurā vijolniece dzīvo, radošs cilvēks atrodas vērtību sistēmas visaugstākajā smailē. To ir sapratuši visi, sākot no miljonāra un beidzot ar sētnieku. Vienīgi iespējas baudīt mākslu katram grupējumam atšķiras, taču cieņa pret radošu personību tālab nemainās. Spilgtas radošas personības vairo jebkuras valsts intelektuālo potenciālu, un tā jau ir nacionālā bagātība. Ar to Rietumos lepojas un prot novērtēt.
Tostarp mūsdienu «kapitālistiskajā» Latvijā sabiedrības cieņu un apbrīnu var gūt, darbojoties vienīgi materiālo vērtību pasaulē. Es pat nebrīnītos, ja tirgus sīkbodītes īpašnieka reitings būtu augstāks par kāda populāra latviešu rakstnieka reitingu. Jo, lūk, bez sviesta vai zeķēm neviens nevar iztikt, bet grāmatas lasa tie,«kam nav ko darīt». Viņi arī sacer mūziku, mālē bildes, atjauno vecus graustus, ko paši dēvē par pilīm, un «perina» dažādas neizprotamas idejas. Viņu darba rezultātu nevar aptaustīt. Un, ja tā, rodas secinājums – darba vispār nav bijis. Tikai dīkdienība un laiskums…
