Turpinām iztirzāt tēmu par nesaskaņām ar vīramāti un ģimenes budžetu. Joprojām gaidām lasītāju vēstules! Šoreiz redakcijai atrakstījis puisis Uldis (vārds mainīts).
Turpinām iztirzāt tēmu par nesaskaņām ar vīramāti un ģimenes budžetu. Joprojām gaidām lasītāju vēstules! Šoreiz redakcijai atrakstījis puisis Uldis (vārds mainīts).
«Rakstu vēstuli tāpēc, ka rubrikā «Laimes atslēdziņa» parasti tiek nopeltas tikai vīramātes. Taču arī sievasmātes mēdz būt «vecenes ar raksturu», pilnas nejaucību, kā tas bija manā ģimenē.
Diemžēl dzīve iekārtojās tā, ka materiālu problēmu dēļ (un varbūt arī saldas dzīves dēļ) ilgu laiku mitinājāmies zem viena jumta trīs paaudzes – es ar sievu (ļoti klusu, biklu meitenīti) un sievasmāti. Jau no laulības pirmajām dienām attiecības ar sievasmāti bija pat ļoti labas, jo viņa šķita ļoti sakarīga, izdarīga un pat simpātiska (lai gan jau tuvu 50 gadiem), mani par mīļo znotiņu vien saukāja. Kaut kur biju dzirdējis runas, ka viņai allaž bijusi nelāga slava attiecībās ar vīriešiem (šitā sieviete vīrus maina kā zeķes un neskatās – precēts vai šķirtenis!). Visas baumas laidu gar ausīm, jo pie viņas dzīve bija kā Dieva ausī. Mazliet mulsināja viņas pārspīlētā sevis «afišēšana» – sieviete gados, bet allaž uzkrītoši safrizējusies, sasmaržojusies, seksīgi ģērbusies. Sāka arvien biežāk it kā nejauši vakarā ienākt mūsu istabā, visai pavirši uzmetusi halātiņu, kuram viss spīd cauri. Es to uztvēru kā joku, un viņa manā skatījumā bija un palika foršā sievasmāte. Kad ar humoru par to stāstīju kolēģiem, viņi bija pārliecināti, ka man ir «uzmesta acs»…
Kad visu pārdomāju, radās savādas izjūtas. Pieķēru sevi domājam, ka sievasmāte seksīgumā pārspēj pat manu dzīvesbiedri. Tūlīt pat šīs aizdomas atvairīju, jo savu sieviņu mīlēju.
Tagad jau labu laiku dzīvojam atsevišķi. Tā bija vienīgā iespēja saglabāt laulību. Reiz, kad sieva ilgāk aizkavējās darbā, sievasmāte, pārspīlēti pikanti ģērbusies, mani diezgan tieši mudināja uz nejaucībām. Es nepiekritu.
Tagad, kad kādreiz aizbraucam ciemos, mūsu attiecības ir izteikti vēsas. Ne vārda par mīļo znotiņu…»
