Latvijā krievu valodā iznākošajā laikrakstā «SM» aprīļa sākumā bija publicēts materiāls, kas ļoti savdabīgi skāra valsts valodas mācīšanu.
Latvijā krievu valodā iznākošajā laikrakstā «SM» aprīļa sākumā bija publicēts materiāls, kas ļoti savdabīgi skāra valsts valodas mācīšanu.
Kādā Rīgas krievu skolā audzēknim latviešu valodas stundā skolotāja esot jautājusi, vai viņš, skatoties televīzijas raidījumus, ievērojot reklāmas. Puisēns atbildējis piekrītoši. Skolotāja turpinājusi vaicāt – vai viņš zinot, kas ir biksīšu ieliktnīši un vai viņa māmiņa tos lietojot? Zēns nosarcis kā biete un neziņā paraustījis plecus… Pedagoģe sarunu beigusi ar ieteikumu skolēna māmiņai – lai netērējot naudu higiēnas precēm, bet gan algojot privātskolotāju, kura palīdzētu zēnam labāk apgūt valsts valodu.
Žurnāliste komentārā apgalvo, ka gadījums nav izdomāts. Skolotāja esot pieredzējusi pedagoģe, kura pirms tam strādājusi latviešu skolā… Notikušais esot šokējis vecākus, kuriem par to pastāstījuši bērni…
Izlasot nelielo rakstiņu, galva noreiba arī man. Aptvēru, cik daudz indes var ietilpināt nelielā publikācijā, lai tie iedzīvotāji, kuri lasa tikai krievu valodā iznākošu presi, gūtu pārliecību, ka valsts valodas mācīšanā Latvijā tiek pielietotas civilizētam cilvēkam nepieņemamas metodes.
Minēto avīzi pāršķirstīju ceļā uz Igauniju. Starptautiskajā seminārā piedalījās Baltijas valstu, Skandināvijas žurnālisti, kolēģi no Krievijas un Eiropas starptautisko organizāciju pārstāvji. Par uzzināto rakstīšu kādā no turpmākajiem «Bauskas Dzīves» numuriem, jo apspriestais temats – starptautiskā prostitūcija – pēdējā laikā ieguvis īpašu aktualitāti. Taču ārpus semināra ietvariem ar krievu kolēģiem visvairāk apspriestā tēma bija valsts valoda Baltijas valstīs.
Dienu pirms semināra sākuma Igaunijas Mediju centra žurnālistu grupu aizveda uz bijušo Krievijas karaspēka bāzi Amari. Tur joprojām mitinās kādreizējo virsnieku ģimenes, galvenokārt sievietes ar bērniem. Braukt uz Krieviju tās negribētu, bet Amari nevar atrast darbu, jo, gadiem ilgi dzīvojot karabāzes slēgtajā sabiedrībā, šie cilvēki nav apguvuši igauņu valodu. Eiropas drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) birojs Igaunijā atradis līdzekļus, lai Amari dzīvojošajām sievietēm finansētu sešus mēnešus ilgus valsts valodas kursus. Izkārtoti nelieli aizdevumi tiem, kuri vēlētos sākt uzņēmējdarbību. Sievietes, kuras iesaistījušās EDSO piedāvātajā programmā, sacīja, ka esot ļoti apmierinātas.
Daļa krievu žurnālistu ieinteresēti pierakstīja Amari sniegto informāciju, jo tā bija uzskatāma, aktuāla, pretēja krievvalodīgo tiesību aizskaršanas politikai, ko nemitīgi atgādina lielās kaimiņvalsts prese. Tomēr bija arī tādi kolēģi, kuriem sirdij tuvāka likās vietējās mūzikas skolas direktores gaušanās. Igauņu valodas nezināšanas dēļ viņai šis amats pēc trim mēnešiem būšot jāatstāj. Direktoru sanāksmēs visi runājot tikai igauniski, neko nevarot saprast…
Krievijas informācijas līdzekļos strādājošie kolēģi bija informēti par Baltijas valstīs notiekošo. Viņi zināja, ka valsts nodeva par naturalizēšanos Latvijā ir 30 latu, un par to šausminājās. Valda pārliecība, ka krievu valodā runājošajiem Baltijas valstīs netiek sniegta medicīniskā palīdzība, viņi mirst badā, viņus šeit izliek no dzīvokļiem un viņu bērniem Baltijā nav skolu, kur mācīties.
