Latvijas preses tirgū arī pienākuši tie laiki, kad konkurences cīņā cenšamies pār-spēt pat paši sevi…
Latvijas preses tirgū arī pienākuši tie laiki, kad konkurences cīņā cenšamies pārspēt pat paši sevi… Šomēnes «Dienā», «Neatkarīgajā Rīta Avīzē» un «Vakara Ziņās» publicēta aizraujoša sarakste starp šo avīžu žurnālistiem. Lasītāji man teikuši, ka tas būtu vēl aizraujošāk, ja būtu nedaudz saprotamāk, atšifrētāk. Aivars Ozoliņš komentārā «Kaktusa dējums» («Dienā» 10. aprīlī), šķiet, par lasītājiem vispār nedomā, – ja pats apjēdz rakstīto, tad viss kārtībā. Komentārs konstruēts tā, ka to saprot masu mediju apritē esošie, taču tiem parastiem ļautiņiem no Bauskas, kuri lasa tikai «Dienu», bet neieskatās «Neatkarīgajā», vispār nav skaidrs, par kādu judofobiju un kādu Laksovu raksta Ozoliņš. Kam tad avīzes veidojam – paši savai žurnālistu videi un savam priekam vien?
Konkurences cīņa starp diviem lielākajiem mediju koncerniem – «Diena» un «Preses nams» – iegājusi jaunā fāzē, avīzes sāk cita citu publiski aplamāt. «Neatkarīgajā Rīta Avīzē» Māris Krautmanis komentārā «Kurš ir kaktusu dējējs?» (12. aprīlī) lieto ļoti izmeklētus apzīmētājus, piemēram, nosaucot Aivaru Ozoliņu par «Dienas» galveno verbālo sadistu un pasakot, ka «Diena» melo. «Vakara Ziņās» 13. aprīlī publicētajam Aiņa Saulīša viedoklim ir ļoti labs, zīmīgs un visu šo procesu raksturojošs virsraksts «Ielu cīņa presē». Tiesa gan, pats komentārs ir īsts huligānu ielu cīņas paraugs, bet, protams, tas ir dzeltenajai presei atbilstoši ieturētā stilā. Man, kā žurnālistu saimei piederīgai, gan ir nedaudz kauns to visu lasīt, tas ir pārāk prasti. Vai paštīksmināšanās nacionālajos laikrakstos un žurnālistu dubļu kaujas lasītājam svarīgas, vai tās veicina demokrātijas attīstību mūsu sabiedrībā? Droši vien tas vēl nav pētīts. Var jau būt, ka īpašā veidā veicina…
Esmu vairākkārt bijusi Skandināvijas valstu laikrakstu redakcijās. Piemēram, Norvēģijas pilsētā Lillehammerē arī tradicionāli tika izdotas divas konkurējošas avīzes. Tajās nekad neapsaukāja pretējās nometnes žurnālistus. Viņi to būtu uzskatījuši zem sava goda. Turklāt otra laikraksta pieminēšana jebkurā gadījumā ir reklāma tam. Konkurences cīņa gan ritēja nežēlīgi. «Ja mūsu laikraksts iznāca uz 52 lappusēm, otra avīze savējo sāka drukāt uz 56. Tad mums vajadzēja jau 64 lapas. Tas sāka pārvērsties absurdā, mēs novājinājām viens otru. Tādēļ laikrakstu izdevēji uzsāka sarunas, un par pareizāko tika atzīts apvienoties. Tagad Lillehammerē ir viena bieza, moderna un peļņu nesoša avīze,» kādā faksā man rakstīja žurnālists no «Gudbrandsdolen Dagningen» Ole Mati Matisens.
Nelielai pilsētai šāds risinājums, apvienojot avīzes, droši vien ir labākais, bet valsts mērogā mediju tirgū jābūt konkurencei un lasītājiem – izvēles iespējām. Tikai … vajadzētu arī kādu ētikas drusciņu. Latvijas lielāko preses koncernu vadītāji pirms vairākiem mēnešiem paziņoja, ka negatavojas iegūt tirgu ar dempinga cenām, ka mūsu valstī preses tirgū nenotiks tādas absurdas spēles kā Igaunijā. Ļoti ceru, jo citādi tas jau būs karš, kurā tiktu iesaistītas arī rajonu avīzes. Man to nemaz negribas. Esmu pret karu un par lasītājiem.
