Braukšanas ātrums arvien palielinās. Šķiet, ka noteikumi un likumi vispār vairs nepastāv, ir tikai pilnīga brīvība.
Braukšanas ātrums arvien palielinās. Šķiet, ka noteikumi un likumi vispār vairs nepastāv, ir tikai pilnīga brīvība. Šīs izjūtas labi pazīstamas Bauskas 1. vidusskolas 12.c klases audzēknim Uno Gulbim.
– Kāpēc tu izvēlējies burāšanas sportu?
– Viss sākās ar ūdensslēpēm. Sešu gadu vecumā mani uzsēdināja uz tām un palaida, lai braucu. Tikai trešajā dienā, asaras rīdams, nobraucu pāris metru. Vēlāk iepatikās. Pamanot manu aizraušanos ar ūdeņiem, krusttēvs ierosināja nopirkt vējdēli. Sākumā vēlējos visu mest pie malas, bet nu vairs nespēju bez burāšanas iztikt.
– Vai Latvijā tas ir populārs sporta veids?
– Burāšana nozīmē aktīvu brīvā laika pavadīšanu. Latvijā ar to nodarbojas aptuveni simt cilvēku. Varbūt popularitāti neveicina arī tas, ka ekipējums maksā visai dārgi. Taču dēlis ir «mūžīgs», tas, saskaroties ar ūdeni, nedilst.
– Vai esi piedalījies burāšanas sacensībās?
– Jau divus gadus piedalos sacensībās, kas norit kādā Latvijas ezerā (sacensību vieta mainās). Parasti startē ap 40 dalībnieku. Līdz šim piedalījos vienīgi prieka pēc, nebija mērķa par katru cenu uzvarēt. Nav nemaz tik vienkārši «izsisties» pirmajā piecniekā. Augstākais, ko esmu sasniedzis, ir piektā vieta.
– Vai burātājiem jāievēro īpaši noteikumi?
– Nekā tāda nav. Vienīgi jābūt speciālam ūdens necaurlaidīgam tērpam un jostai. Protams, arī vējdēlis un bura ir vajadzīgi. Viens noteikums gan ir: tam, kurš brauc no labās puses, ir priekšroka apdzīšanā. Burāšanā nav arī specifisku izteicienu, kā, piemēram, «salauz buru» vai tamlīdzīgi.
– Vējdēlis droši vien rada neparastas izjūtas.
– Burāšana sniedz brīvības sajūtu. To var salīdzināt ar ātru braukšanu mašīnā pa šoseju. Atšķirība ir tā, ka, braucot ar mašīnu, vadītāju ierobežo policists, turpretī burājot – vienīgi vējš. Kad dēlis sāk grabēt pa viļņiem, saprotu, ka ātrums ir ļoti liels, varu sasniegt pat 50 – 60 kilometru ātrumu stundā.
– Ko dari ziemā, kad burāt nav iespējams?
– Ir speciāli vingrinājumi, bet īpaši ar tiem neaizraujos. Mani vilina kalnu slēpošana. Pagājušajā ziemā biju Igaunijas kūrortā Otepē. Sapņoju aizbraukt paslēpot uz Austriju. Tāpat kā burāšanā, arī kalnu slēpošanā mani vilina ātrums.
– Raksturo cilvēku, kurš varētu nodarboties ar šo sporta veidu?
– Tam noteikti jābūt piedzīvojumu meklētājam. Potenciālajam burātājam jābūt patstāvīgam un ar šofera tiesībām, jo ir vajadzīga mašīna, lai nokļūtu sacensību vietā. Vajag arī naudu inventāra pirkšanai.
– Kādas nodarbības tev šķiet saistošas?
– Esmu saderējis, ka lēkšu ar gumijām. Vilina arī iespēja izmēģināt izpletņlēkšanu. Visi cenšas no tā atrunāt, bet domāju, ka ir vērts pamēģināt. Kaut gan mans augums būtu piemērots basketbolam, ar to neaizraujos. Uzskatu, ka ar sportu jānodarbojas brīvā dabā, tāda skraidīšana pa halli man neder.
– Pastāsti par saviem nākotnes nodomiem!
– Domāju par ekonomikas vai jurisprudences studēšanu. Bet līdztekus studijām ceru turpināt burāšanu. Mans mērķis nav «saraust» kaudzi naudas un nopirkt «Mersedesu». Vēlos dzīvot pilnvērtīgi un uzskatu, ka visu vajag izmēģināt. Lai tad, kad man būs 70 gadu, sēžot mājās un kūpinot pīpi, nenožēlotu, ka neesmu, piemēram, lēcis ar izpletni.
