Bauskas 1. vidusskolas skolotāja MALDA IGNATJEVA ar direktores Antas Rudzītes un rajona Skolu valdes finansiālu atbalstu divas nedēļas piedalījās kvalifikācijas paaugstināšanas seminārā Maskavā.
Bauskas 1. vidusskolas skolotāja MALDA IGNATJEVA ar direktores Antas Rudzītes un rajona Skolu valdes finansiālu atbalstu divas nedēļas piedalījās kvalifikācijas paaugstināšanas seminārā Maskavā.
Tās bija ne tikai lekcijas, bet arī Krievijas galvaspilsētas apskate un dažādu kultūras sarīkojumu apmeklējumi.
Centrs līdzinās lepnai bajārienei
Maskava ir kontrastu pilsēta. Tur mīt deviņi miljoni iedzīvotāju, no kuriem 80 procentu ir krievu, daudz tatāru, ukraiņu. Maskavas centru var pielīdzināt lepnai bajārienei, kura ļoti krāšņi saģērbusies un pašapzinīgi izrāda bagātības. To joprojām šajā megapolē netrūkst, arī tūristu interese ir liela. Ieroču palātā, kur izstādīti nozīmīgākie Krievijas dārgumi, var iekļūt, izstāvot garum garu rindu. Jaunu spožumu un godību ieguvušas daudzās pareizticīgo katedrāles, zem bijušā Revolūcijas laukuma izbūvēts milzīgs, rietumu paraugiem atbilstošs pazemes universālveikals «Ohotnij rjad». Bet Maskavas nomales atgādina vieglprātīgas skuķes, kas ir apkārušās ar dažādiem lētiem Rietumu spīguļiem, nedomājot, vai tie piestāv un ir nepieciešami. Kioskiņi, «lavočkas», lielveikali,
izraibinātas
daudzstāvu mājas un noplukuši žogi.
Rakstīti vārdi melo
Ne visur Maskavā ir saglabājušās padomju iekārtas paliekas. Bet vecos tikumus nav viegli aizmirst. Pārsteidz pārdevēju nekulturālība un vienaldzība pret pircējiem. Kafejnīcās vairākās vietās izlikti brīdinoši uzraksti «Smēķēt aizliegts», bet gaiss cigarešu dūmu pilns. Pie veikala durvīm piestiprinātais uzraksts par darba laika sākumu nebūt nenozīmē, ka tirgotava tieši tad arī tiks atvērta. Trūkst mazu, omulīgu kafejnīciņu, pat Lielajā teātrī piedāvā tikai šķīstošo kafiju. Taču Maskavas metro, tāpat kā agrāk, visi lasa: grāmatas, avīzes, žurnālus.
Var remdināt slāpes pēc kultūras
Maskava bija un joprojām ir viena no pasaules kultūras galvaspilsētām. «Šajā braucienā cerēju daudz iegūt sevis garīgai bagātināšanai,» stāsta Malda Ignatjeva. «Kā visa Maskava, tā arī Lielais teātris spēj sagādāt patīkami pārsteidzošas emocijas. Milzīgais skatuves priekškars vistiešāk atklāj šodienas Krievijas pretrunīgo realitāti. Augšējā daļa atjaunota un veidota nacionālā karoga krāsās, kuru rotā uzraksts «Rossija», bet
priekškara
apakšējā daļa vēl nav atjaunota, tajā mirdz vareni burti «CCCP». Virs skatuves milzīgs elektronisks tablo, kurā tā vakara operas «Toska» solistu dziedājums tiek rakstīts krievu valodā. Trešā cēliena sākums aizkavējās pārdesmit minūšu, bet publika to uztvēra normāli un pašsaprotami.
Atjaunota Tretjakova gleznu galerija, kurā par ieeju ārzemniekiem jāmaksā 10 dolāru, mēs, liekot lietā krievu valodas zināšanas, iekļuvām par vienu dolāru.
Visspilgtāko iespaidu manī radīja slavenā Sergeja Mihalkova filma «Sibīrijas bārddzinis». Hrestomātisks darbs, kas atklāj krievu nācijas mentalitāti, tās kultūru, vēsturi.
Tepat «blakus»… stundas braucienā
Maskaviešu izpratnē «tepat blakus» nozīmē vienas stundas brauciens. No mūsu kopmītnēm līdz dzelzceļa stacijai braucām pusotru stundu, kas vietējo izpratnē bija pavisam maz. Tāpēc varu būt laimīga, ka atkal esmu savā mazajā, klusajā Bauskā, «tepat blakus» Rīgai.»
