Latvijas Universitātes finansējums šogad samazināts par 55 tūkstošiem latu. Tieši šogad Universitātes studentu skaits sasniedzis rekordu – gandrīz 23 tūkstošus.
Latvijas Universitātes finansējums šogad samazināts par 55 tūkstošiem latu.
Tieši šogad Universitātes studentu skaits sasniedzis rekordu – gandrīz 23 tūkstošus. Spilgtāku piemēru, kas liecina par akadēmiskās izglītības nepieciešamību, grūti atrast.
Pagājušajā nedēļā pie Saeimas, valdības, Izglītības un zinātnes ministrijas ēkas vairāku valsts augstskolu studenti rīkoja protesta demonstrācijas. Viņi izvirzīja pretenzijas par finansējuma samazinājumu augstākajai izglītībai un valdības kavēšanos augstākās izglītības koncepcijas pieņemšanā. Akcija beidzās ar izglītības un zinātnes ministra Jāņa Gaigala solījumu atrast naudu izglītībai un nodot akceptēšanai valdībā augstākās izglītības attīstības koncepciju.
Vai šie solījumi neaizmirsīsies, rādīs laiks. Taču skarbajā realitātē trūkst vietas optimismam. Laika posmā no 1995. līdz 1999. gadam augstākās izglītības valsts budžeta kopfinansējums iekšzemes kopproduktā samazinājies no 0,9 līdz 0,7 procentiem.
Reizēm mani pārņem apjukums, jo nesaprotu, kādā valstī dzīvoju. Tik daudz lietu, kas izsenis tikušas uzskatītas par vērtībām, kļuvušas liekas un nevajadzīgas. To vidū arī augstākā akadēmiskā izglītība.
Galu galā – kādēļ mums vajadzīga Latvijas Universitāte, Tehniskā universitāte, Mūzikas akadēmija un citas valsts naudu tērējošas iestādes? Vai tad Latvijā trūkst vietu, kur mācīties? Savus pakalpojumus piedāvā vairāk nekā trīs desmiti dažādu privāto augstāko mācību iestāžu. Diplomu var saņemt arī Psiholoģijas augstskolā «Cilvēka pētniecības centrs», kurā visus priekšmetus 64 studentiem māca viens (!) pasniedzējs.
Klausoties daža laba politiķa izteikumus, var secināt, ka augstākā izglītība vispār nav nepieciešama. Pietiekot pāris gadu «pagrozīties» ārzemēs vai aizbraukt uz divu nedēļu kursiem, lai veiksmīga karjera un laba dzīve būtu nodrošināta.
Kāda skolotāja izstāstīja kuriozu. Trešklasnieks, sabārts par slinkumu, lielā nopietnībā paziņojis: «Es gribu taisīt biznesu un kļūt bagāts. Biznesmeņiem nekādā skolā nav jāmācās. Tētis saka, ka dzīves skola ir vissvarīgākā.»
Nākamā gadsimta Latvijas jauniešiem nudien būs jāizlīdzas ar «dzīves skolu», ja valsts augstskolu finansējums samazināsies tādā pašā tempā kā līdz šim. Dodoties plašajā pasaulē, latviešiem agrāk nevajadzēja kaunēties, jo komplimentus par akadēmiskās izglītības augsto kvalitāti varēja dzirdēt no daudzu valstu pārstāvjiem. Taču, ja augstskolas sāks aizvien vairāk nīkuļot, situācija strauji mainīsies. Tikai turīgu vecāku bērni varēs studēt ārzemēs. Pārējiem izglītības iespējas būs ierobežotas. Par tās kvalitāti labāk nerunāt…
