Turpinām iztirzāt tēmu par nesaskaņām ar vīramāti un par ģimenes budžetu.
Turpinām iztirzāt tēmu par nesaskaņām ar vīramāti un par ģimenes budžetu. Šoreiz publicējam rīdzinieces Liesmas pārdomas.
Vēstulē negribu gausties par dzīvi. Man ir 23 gadi, izveidojusies stabila ģimene (gādīgs vīrs un burvīga meitiņa). Pie mums – trīsistabu dzīvoklī – mīt arī vīramāte jeb, kā mazā (un arī mēs) dēvē, mīļā oma. «Laimes atslēdziņā» vairākumā vēstuļu vīramātes ir izraisījušas tikai problēmas. Mums gan ir citādāk.
Vēl tad, kad draudzējāmies un vīrs mani iepazīstināja ar mammu, ievēroju, ka ar tādu vīramāti gan es varētu saprasties. Mans raksturs ir diezgan šerps un pat ar pašas māti neesam spējušas rast kopīgu valodu. Oma patiešām ir zelta cilvēks. Mūsu dzīvoklis vienmēr ir uzkopts (abi ar dzīvesbiedru strādājam, tādēļ palīdzība mājas solī nāk tikai par labu), ēdiens pagatavots, meita pieskatīta. Tā kā abi esam jauni, arī izklaidēties vēl ļoti patīk. Gandrīz katras nedēļas nogalē ejam uz «tusiņiem» un nav jākreņķējas par to, kas uzmanīs mazo. Ja ar vīru kādreiz sakašķējamies, viņa mūsu strīdos nejaucas. Gluži vienkārši aiziet otrā istabā. Citas vīramātes, ja gadās kādas nesaskaņas, aizstāv tikai savus dēlus. Mūsu oma ir taisnīga, vajadzības gadījumā pat nolamā manu vīru. Viņa ir ļoti mūsdienīga, pati mūs mudina «trakot», jo – kad tad, ja ne jaunībā!
