Brunavas pagasta «Ūdentiņos» saimnieko Rūdolfs Suharskis un Laimdota Mustermane.
Brunavas pagasta «Ūdentiņos» saimnieko Rūdolfs Suharskis un Laimdota Mustermane. Viņu kopējais dzīves ceļš sākās pirms nepilniem diviem gadiem, kad abi salaulājās Ozolaines baznīcā.
Par vēlīnajām laulībām Laimdotai ir savs sakāmais: «Mēs abi esam veco laiku cilvēki un tādēļ vienojāmies, ka jāvārdu dosim Dieva priekšā. Kāds būtu mans statuss jaunajās mājās bez laulāšanās! Negribu, lai mani uzskatītu tikai par īrnieci, draudzeni vai saimnieci.»
Sapņainā mīlestība
Kopš 1997. gada rudens abi dzīvo lauku sētā. Rūdolfs Laimdotu mīļi uzrunā «mammīt», viņa vīram teic «vecīt». Nav nekāds noslēpums, ka Rūdolfam jau ir 77 gadi, bet viņa sieviņa pagājušā gada pavasarī nosvinēja 70. dzimšanas dienu. Abi bija kļuvuši atraitņi, un katram dzīve atnesusi savus pārbaudījumus. Arī atklāsmi, ka vienam ir grūti, skumji.
…Laimdotai atmiņā bija saglabājies tas laiks, kad viņa, būdama jauna meitene, dzīvoja netālu no Rūda. Viņš izcēlās ar glītu vaigu un iznesīgu dejas soli. Vārdos neizteikta, bet tā tomēr bija ārkārtīgi sapņaina pirmā mīlestība, tos gadus atcerēdamās bilst «Ūdentiņu» tagadējā mājasmāte. Rūdolfam kaimiņiene šķitusi «štramākā dāma» citu vidū. Kā jau dzīvē mēdz gadīties, abu ceļi tomēr šķīrās. Atkalsatikšanās pēc ilga laika bija tajos pašos laukos. Laimdotas brālis nomā zemi, kas robežojas ar «Ūdentiņiem», un tā no jaunības takām sākās abu kopējais dzīves gājums.
Atbrauc visi bērni un mazbērni
L. Mustermane visu mūžu strādājusi skolā, un viņai patīk būt sabiedrībā, radusi, ka visi par viņu daudz zina. Taču vienu gan vēlējās, – lai laulību diena paliktu noslēpumā. Dievnamā ar jauno pāri kopā bija tikai dēls Edvīns un viņa sieva. Taču, braucot mājās, abi liecinieki izdomājuši, ka kopā jāsaaicina Laimdotas un Rūdolfa bērni un mazbērni. Bez kāda iepriekšēja brīdinājuma tas izdevās, un vakarstundā «Ūdentiņos» pie klāta galda sasēda vistuvākie cilvēki. Šāds brīdis, neapšaubāmi, ir mulsinošs. Bērni jau zināja cits citu, jo skolotāja Jaunsaulē bija mācījusi Uldi un Viju, tagadējā vīra atvases. Ir brīnumjauki, ka mazbērni pieņem jauno vectētiņu un vecmāmiņu, bilst Laimdota. Visiem patīk ciemoties «Ūdentiņos», jo šeit prot uzturēt labestību, sirsnību un humoru. Gaišās domas un izjūtas uzlabo veselību, rada dzīvesprieku.
Laimdotas meitas Dainas ģimenē šad tad tā dīvaini mēdz izteikties un pieminēt tālu ziemeļu zemi. Žēl gan, ka Mēmelē vairs nav pārceltuves un grūti nokļūt uz «Norvēģiju» pie labā trollīša. Tāds mīļš salīdzinājums dots vectētiņam Rūdolfam.
Draudzenes dāvinājumu iebūvē dārza kamīnā
Svinot Laimdotas brāļa Juliana 60. dzimšanas dienu, viņš paguva ielūgt viesus arī māsas apaļajā jubilejā. Kad svinības tuvojās, neviens ielūgums netika sūtīts, radi un draugi vienojās, ka «Ūdentiņos» sabrauks nedēļu pēc dzimšanas dienas, jo 23. maijā Bauskā pērn notika lieli deju svētki, kuros piedalījās arī mazbērni. Vecmāmiņa uzskatīja, ka visiem viņas mīļajiem jābūt kopā svinībās. Jubilāre izdomāja, ka nevar palikt vecmodīga, un dārzā klāja galdu pēc zviedru modes.
Starp citu, kamīns tapa par to naudu, ko viņai no Austrālijas jubilejā atsūtīja bērnu dienu draudzene Rita Lindemane. Abas ir satikušās Latvijā, bet tagad tālumniece tikai raksta vēstules, jo veselības dēļ viņa nespēj veikt tālo ceļu līdz Dzimtenei. Lasot vēstules, Laimdota domās piebalso Ritiņas sacītajam: «Vakarā pateicos Dievam par katru dienu, ko viņš devis.» Sirmā skolotāja domīgi secina: «Zini, katram vecumam taču ir savs skaistums.»
