Pirms deviņiem pavasariem, 1990. gada 4. maijā, 138 Latvijas Augstākās padomes deputāti nobalsoja par mūsu valsts Neatkarības deklarāciju. Viņu vidū bija arī mūsējie – Emerita Buķele un Dainis Vanags.
Pirms deviņiem pavasariem, 1990. gada 4. maijā, 138 Latvijas Augstākās padomes (AP) deputāti nobalsoja par mūsu valsts Neatkarības deklarāciju. Viņu vidū bija arī mūsējie – Emerita Buķele un Dainis Vanags. Tajā brīdī tā bija drosmīga rīcība, kaut arī jau 11. martā aktu par Lietuvas valstisko atjaunošanu bija pieņēmusi Lietuvas Augstākā padome, bet 30. martā tādu pašu lēmumu – Igaunijas Augstākā padome. Atcerēsimies, ka 57 mūsu AP deputāti svarīgajā balsojumā nepiedalījās, viens atturējās. Toreiz mūsu parlamentā bija 29 procenti Latvijai nelojālu deputātu, 7. Saeimā «citādi domājošo» ir 16 procentu (frakcija «Līdztiesība»). Šīs frakcijas vadītājs Jānis Jurkāns, nebūdams pēdējās AP deputāts, par Latvijas neatkarību nav balsojis un pārmest viņam nodevību nebūtu pamata – gluži vienkārši viņš nekad Latviju nav mīlējis.
Brīnums notika, Latvija kopā ar abām Baltijas māsām pārkāpa pāri nolemtībai un atbrīvojās no PSRS virskundzības. Latvija izturēja pirmo pārbaudījumu 1990. gada 15. maijā, pie Saeimas nama ar tautasdziesmām stājoties pretī rupjam spēkam. Izturēja Mihaila Gorbačova «ukazus» un omoniešu tiešos uzbrukumus 1991. gada janvārī. Izturēja augusta puča radīto bezcerību, un pēdējā brīdī, 21. augustā, Saeima pasludināja Latviju par neatkarīgu valsti. 1990. gada 4. maijā noteiktais pārejas laiks bija beidzies.
Mēs katrs par šiem gadiem varētu uzrakstīt savu vēstījumu, kas apkopojumā rādītu visu, kas ar mums noticis. Tā ir tikai nepatīkama sakritība, ka par Neatkarības deklarāciju balsojušajiem deputātiem Saeima pielēmusi pensiju 80 procentu no pašreizējo deputātu pamatalgas, bet tiem, kuri ar asarām acīs gaidīja brīvības stundu, atceres dienas priekšvakarā vecuma pensijas palielinātas par 18 santīmiem. Nav runas par naudu, bet par neslēptu cinismu, kas kā bumerangs trāpīs valdības jau tā vārgajam prestižam. Simtkārt godīgāk būtu pateikt: piedodiet, bet šoreiz neiznāca, valstij klājas grūti.
Rīt Saeimas namā paredzēta Neatkarības deklarācijas pasludināšanas dienai veltīta svinīga sēde. Droši vien plātīšanās ar panākumiem nebūs. Arī tāpēc, ka pašā Saeimā plosās partiju kari. Šķiet, vainīgas ir nevis ideoloģiskas nesaskaņas, bet gan pēdējie privatizējamie ienesīgākie objekti – «Latvenergo» un «Latvijas kuģniecība», līdz kuriem «reņģēdāju» sīksertifikāti neaizsniegsies. Politiķi izliekas nemanām, ka deviņos gados simt gudrāko Saeimas galvu un valdība nav varējušas vienoties par Latvijas attīstības koncepciju. Naftas trubām un citiem «iebrauktajiem» tranzītceļiem nevajag ne izdomas, ne pārliekas gudrības. Varas un ietekmes cīniņos pilnīgā neziņā par nākotni atstāta latviskākā vide – lauki.
Tomēr jāsaņemas, lai drūmajām noskaņām un rūgtumam tiktu pāri, un šodienas likstas jāmēģina vērtēt salīdzinājumā ar to laiku, kad par paskatīšanos vien uz Brīvības pieminekļa pusi draudēja sods, kad liela daļa latviešu, un ne tikai, rakstnieku bija aizliegti, kad par režīmam netīkamu domu vien varēja nokļūt lēģerī vai psihiatriskajā slimnīcā, kad Rietumi bija slēgti «vidusmēra» latvietim, jo visu regulēja sociālā izcelsme un biogrāfija, kad stāvēšana rindā bija kļuvusi par vaļasprieku un pirmās nepieciešamības precēm ieviesti taloni…
Ticēsim, ka, paaudzēm nomainoties, sabiedrība kļūs viengabalaināka, no politiskās skatuves nokāps komunistiskā nomenklatūra un vairs nebūs jāstrīdas: kāda vēsture un kā jāmāca, vajag vai nevajag Okupācijas muzeju, un visbeidzot partijas apvienosies nevis mantiskās, bet Latvijas neatkarības saglabāšanas interesēs.
