Dienas laikā vairākdzīvokļu mājas pagalmā ticis nošauts suns, kurš tobrīd bijis pie ķēdes.
Dienas laikā vairākdzīvokļu mājas pagalmā ticis nošauts suns, kurš tobrīd bijis pie ķēdes. To veicis policists, lietojot dienesta ieroci. Notiekošo pa logu redzējuši mājas iedzīvotāji, bērni. Jauna vīrieša satraukta balss telefonā kategoriski pieprasīja bez kavēšanās izbraukt uz Bauskai netāla pagasta centru, kur notikuši šie varas darbi. Džeks esot bijis liels, skaists, vesels, ar visiem draudzīgs, visu iemīļots.
Izpildot pienākumu noskaidrot faktus, tovakar izvaicāju vairākus cilvēkus, kuri par šo notikumu bija ne tikai dzirdējuši. Pagasta pašvaldības darbiniece atcerējās, ka uz padomi zvanījusi kāda pensionāre, kura lūgusi palīdzēt viņai likvidēt suni. Pirms laiciņa maziņu to viņai kāds atvedis un atstājis. Tagad vecā sieviete apjautusi, ka viņa nevarot suni pabarot, pat ne klāt pieiet. Džeks izaudzis liels un neesot vairs valdāms. Turklāt dzīvnieks nav arī bijis vakcinēts.
Asiņainie notikumi risinājušies mājā, kur dzīvo vairākas ģimenes. Kāds kaimiņš neslēpa, ka daži tur diezgan bieži lieto par tēju stiprākus dzērienus. Vienam iedzīvotājam pensionāres suns ļoti paticis. Iedzēris viņš mēdzis to bieži palaist vaļā no ķēdes – lai izskrienas. Bet Džeks saplēsis kaimiņiem divas vistas, aizskrējis līdz skolas pagalmam, gribēdams spēlēties, pārbiedējis bērnus. Pārmetumus arvien nācies klausīties pensionārei, kura bijusi suņa saimniece.
Policists, jauns, patīkams vīrietis, kuram todien pagasta padomē bijusi dežūra, pensionāres lūgumu izpildījis bez lielas šaubīšanās. Aizbraukuši turp kopā ar municipālo policistu un suni nošāvuši. Likuma sargs stāstīja, ka, ieraudzījis svešus cilvēkus, mājas sargs kļuvis nikns un nebūtu iedabūjams mašīnā. Nācies vien šaut turpat – sētā.
Kaimiņš, kura virtuves logi atrodas iepretim šķūnītim, kur mitinājies suns, atcerējās lielu blīkšķi. Iegājis pie kaimiņienes un atradis viņu raudam. «Džekiņu nošāva…,» viņa sacījusi, asaras slaucīdama.
Uzklausot runātājus, man prātā jau bija gatavs virsraksts materiālam – «Trūkuma mākta pensionāre lūdz nošaut suni». Tas būtu aizkustinošs raksts par vientuļu, vecu cilvēku, kurš, nespēdams uzturēt savu vienīgo draugu, spiests no tā šķirties. Tā domāju līdz brīdim, kad uzzināju, ka minētā pensionāre ir rajonā pazīstama cilvēka sievasmāte. Pensionāres meita bija bezgala pārsteigta par notikušo. Kāds trūkums, kāda vientulība! Mammai ir pieauguši mazdēli, aug mazmazbērni. Džekam arvien gādāta barība. Zinot, ka vecmāmiņai grūti tikt galā ar suni, tam sarunāta cita mājvieta. Bet nule notikušais esot viens vienīgs nepatīkams pārpratums.
Nepieauguši visi mazie dzīvnieciņi ir tik mīļi, tik burvīgi. Bet pavisam īsā laikā tie izaug. Vienā rītā ieraugām, ka mazais, pūkainais kaķēns «negaidot» pārtapis par riebīgu runci, klimpucim līdzīgais kucēniņš izaudzis teļa lielumā un var apēst tikpat, cik cūka. Gadās, ka prieka vietā saimnieks sāk just apgrūtinājumu un nepatiku. Bet tad nu katram pašam jāuzdod sev mūžam svarīgais Mazā Prinča jautājums – vai patiesi protam būt atbildīgi par tiem, kurus pieradinām?
