Braucu ar velosipēdu pa Rīgas–Viļņas šosejas maliņu. Likās, ka nevaru būt par traucēkli ātrajām mašīnām.
Braucu ar velosipēdu pa Rīgas–Viļņas šosejas maliņu. Likās, ka nevaru būt par traucēkli ātrajām mašīnām. Te pēkšņi aiz muguras izdzirdēju mašīnas kaucošās bremzes. Nezinu, kāda spēka noturēta nepagriezu stūri ne pa kreisi, ne pa labi, un tas mani izglāba no drošas nāves, jo pat pieci centimetri būtu liktenīgi. Paskatīties atpakaļ nepaspēju, tikai jutu, ka tuvojas kaut kas briesmīgs. Dažu sekunžu laikā gar acīm nozibēja visa dzīve. Apbraucot gar labo sānu mežonīgā ātrumā, aizķerot ar durvīm manu kāju, aizdrāzās sarkans BMW. Sastingusi bailēs, apstājos ceļa malā un raudāju. Pati nezinu – no prieka vai bailēm.
Atguvusies no piedzīvotā, turpināju ceļu. Gribas pieklauvēt pie ceļu policijas sirdsapziņas. Kāpēc likumi neattiecas uz visiem, kas pārvietojas vai brauc pa ceļu? Apturēt žigulīti vai zaporožecu, ja nedeg viena gaisma vai ātrums pārsniedz piecus līdz desmit kilometru, nav liela māksla. Vajag taču pasargāt cilvēkus no ceļa «pirātiem», kuri brauc pat ātrāk par 180 – 200 kilometriem stundā un reizēm varbūt pat vairāk. Minētā mašīna no sporta kompleksa «Mūsa» uz Bausku un atpakaļ kursē vismaz desmit reižu dienā.
Paldies manam sargeņģelim vai kādam augstākam spēkam, kas pasargāja no nāves.
