Turpinām iztirzāt tēmu par nesaskaņām ar vīramāti un par ģimenes budžetu. Šodien publicējam SELGAS (vārds mainīts) vēstuli.
Turpinām iztirzāt tēmu par nesaskaņām ar vīramāti un par ģimenes budžetu. Šodien publicējam SELGAS (vārds mainīts) vēstuli.
«Esam daudzbērnu ģimene laukos (pagasta nosaukumu gan negribu minēt). Mūsu saimē ir piecas atvasītes. Mums ir neliela zemnieku saimniecība, taču nekādi turīgie gan neesam. Audzējam drusku labības, ir arī nedaudz dārzeņu, ko cenšamies pārdot tirgū no agra pavasara līdz vēlam rudenim. Nobarojam suķēnus, pienu dod gotiņa.
Ne es, ne vīrs neesam gudrās skolās gājuši, tāpēc naudas lietās nekādus ekonomiskus aprēķinus neprotam veikt. Dzīvojam tāpat kā daudzi zemnieki pašlaik – no rokas mutē. Viens gan – uz ēdiena rēķina netaupām. Man nav saprotams, kā, laukos mītot, var sūdzēties par badu!? Manuprāt, pie tā ir vainojams tikai slinkums. Bērnus pašlaik ļoti labi, lēti un turklāt moderni var apģērbt, iepērkoties «humpalās». Tādējādi visi mūsu ģimenē ir sapucēti, neviens ziemā nav palicis basām kājām. Lielākie ienākumi, tirgū pārdodot cūku vai realizējot dārzeņus, kā arī saņemot naudu par labību, tiek tērēti sadzīves lietām. Katra mēneša beigas mums ir sava veida svētki – tad saņemam bērnu pabalstus. Ja nekādu citu ienākumu tajā laikā nav, protam izdzīvot arī tikai no bērnu naudas.»
