Lai novērtētu, kāds ir tavs nams, no tā jāiziet laukā un jāapskatās.
Lai novērtētu, kāds ir tavs nams, no tā jāiziet laukā un jāapskatās. Šī ir mana iemīļotā doma, ko sen izteicis Bernards Šovs. To minu vēlreiz un vēlreiz, kad pārrodos mājās no kāda izbrauciena ārpus Latvijas. Tagad – no Briseles un Eiropas Savienības skatupunkta uz mums un Latviju.
Vērojumu, faktu, pārdomu, secinājumu loks ļoti plašs. Šoreiz īsi tikai viens aspekts – argumentācija mūsu valsts iestājai ES.
Kolēģe no Latvijas Televīzijas, kura izstrādā maģistra darbu tieši šīs argumentācijas sakarā, minēja, ka nacionālajā dienas presē nekādus nopietnus pamatojumus «par» vai «pret» ES rast nevar. Latvijas Republikas misijā pie Eiropas Savienības tikšanās reizē ar žurnālistiem vēstnieks Andris Piebalgs gan izteicās, ka esot pāragri rakstīt par nopietnu argumentāciju. Kad Latviju uzaicināšot uz sarunām un kad tās sākšoties, tad arī tauta varēšot spriest, kāpēc «par» vai «pret» ES.
Piekrītu Latvijas lietu referentei Eiropas Parlamentā Linai Lofmarkai (viņa ir zviedriete), kura pārliecināta, ka Latvijai, tāpat kā pirms dažiem gadiem Zviedrijai, gluži vienkārši nav citas alternatīvas. Jāskatās bez ilūzijām šodienas reālajā pasaulē – vieniem bez kooperēšanās un integrācijas nav nākotnes. Mēs neesam ne Norvēģija ar naftu, ne Šveice ar bankām (kaut gan pat Šveice sākot lūkoties uz ES pusi). Atkalapvienoties ar Krieviju? Domāju, to var atļauties tikai trakie… Un ES palīdzības fondi mums arī noder un noderēs. Pirms braucat pāri Mēmeles tiltam Bauskā, palūkojieties uz plakātu, redzēsit, ka 1 milj. 200 tūkstoš eiro par tilta rekonstrukciju maksā ES Phare programma.
Sākt ar iestāšanos NATO jums nevajadzētu. Ja es būtu latvietis un dzīvotu Latvijā, es domātu par integrēšanos ES, bet ne par NATO. Eiropas Savienības filosofija īstenībā nav par to, kā pārdot sieru, bet par to, kā saglabāt mieru. ES valstis cita no citas tik atkarīgas, ka nekad nekaros cita ar citu, ekonomiskā kooperācija tik dziļa, ka tās neuzsāks labprātīgi postīt savu ekonomiku. Tādējādi ES ir stabilitātes un drošības garants, – šādas domas pauda vairāki lektori, arī ilggadējais britu laikraksta «The Guardian» korespondents Briselē Džons Palmers, kurš tagad ir Eiropas Politikas centra direktors.
Būtiskākais, manuprāt, ir jautājums, kā sagatavoties iestājai ES un kā saglabāt šajā kopus katlā sevi. Zviedri «nacionālās īpatnības» ES birokrāti- jas mašinērijā pratuši «izsist cauri», panākot savu prasību izpil- di gan atsevišķu pārtikas krāsu un citu sintētisko piedevu nelietošanā produktos, gan saglabājot košļājamo tabaku, gan vairākus nosacījumus vides tīrībai un citur. Par mūsu valsts vadītājiem un pieaicinātajiem ekspertiem es tik droša un pārliecināta diemžēl neesmu. Briselē no drošiem avotiem uzzināju, ka, piemēram, premjeru Vili Krištopanu braucienos uz ES institūcijām Beļģijā vairāk interesē Antverpene un tās osta, lai tur veiktu Ventspils uzdevumus. Atgriežoties Latvijā sapratu, ka tā tas tiešām notiek. Aināra Šlesera demisijas pieprasīšana un viņa izteiktie paziņojumi, ka valdību patiesībā vada Ventspils mērs, labi «sasien» kopā notikumus un rāda Latvijas politikas veidošanas patieso ainu. Un pie tā nav vainīga Eiropas Savienība, ar mūsu nelietību un muļķību jātiek galā pašiem.
