Dzīves tiešais skarbums cilvēkus šopavasar padarījis pārlieku jūtīgus. Sievieti, kura zvanīja redakcijai, lai izteiktu sašutumu, līdz asarām bija sāpinājusi pavasarīgās gārsu un balandu zupas recepte.
Dzīves tiešais skarbums cilvēkus šopavasar padarījis pārlieku jūtīgus. Sievieti, kura zvanīja redakcijai, lai izteiktu sašutumu, līdz asarām bija sāpinājusi pavasarīgās gārsu un balandu zupas recepte. Tikai tie, kuriem nekad nav nācies no šāda viruma pārtikt, varot par to jūsmot, klausulē kliedza zvanītāja. Sibīrijā pavadītajā bērnībā viņai gadiem ilgi tas bijis vienīgais pieejamais ēdiens kopā ar kliju plāceņiem, ceptām sasalušu kartupeļu mizām. Bet naktīs nācies mosties no mokoša sapņa, it kā rokās kāds būtu ielicis rupjas maizes riku, smaržīgu, ar biezu sviesta kārtu. Pamostoties tā velti meklēta, un siekalas nācies norīt kopā ar rūgtajām asarām.
Pēc piecdesmit gadiem šie sapņi pie viņas sākot atgriezties, stāstīja zvanītāja. Sirds esot rūgtuma pilna. Pirms pāris gadiem apglabājusi meitu, vecmāmiņa stāstīja, kā viņa cenšas audzināt abus mazdēlus. Visvairāk sāpinot apjausma, ka naudas trūkuma dēļ zēni nevarēs tālāk mācīties. Tādēļ viņi nekad nevarēšot izrauties no nabadzības. Atkal sācies Plūdoņa «atraitnes dēlu» laiks?
Manuprāt, kā vērmeļu tēju iedzērusi pašlaik jūtas lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju, kuri izlasījuši laikrakstos publicētās ziņas par Saeimas deputātu un ministru ienākumiem un uzkrājumiem. Īpaši pārsteidz, kur lielo naudu varējuši «izrakt» tie tautas kalpi, kuri deputātu krēslus deldējuši vairākās Saeimās pēc kārtas. Ja ir citi tik prāvi ienākumi, tad acīmredzot ir arī citi pienākumi ārpus likumdevēju darbiem. Summas labi parāda, kas bijis svarīgāks… To zinot, kļūst skaidrs, kāpēc šie, par kungiem pārtapušie biedri, nešaubās, balsojot «par» īsinājumiem sociālajā budžetā vai arī par kārtējo maksājumu tarifu paaugstināšanu.
Neatkarības slieksni pārkāpām it kā vienādi noplīsušās pastaliņās un vienādi godīgiem mērķiem. Gadiem ejot, vienotība pašķīdusi, kā nebijusi. Tautas atmodas saucēja bija inteliģence, kam tagad klājas grūtāk.
Šopavasar iepazinos ar kādu talantīgu pedagogu pāri, kuri audzina un skolo četrus bērnus. Nesen viņi krasi mainījuši nodarbes sfēru, jo ideālus pilnīgi sagrāvis skolotāju darba prestižam atbilstoši zemais atalgojums. Cik ilgi varot skaitīt pankūciņas un kartupeļus, uztraucoties, vai tikai visiem pietiks? Cik ilgi var krāt komunālo maksājumu parādus, lai iegādātos bērniem nepieciešamās skolas lietas? Atskurbšanas vērts bijis kāds vakars, kad mīļais, allaž nosvērtais tētis sakliedzis uz pusauga dēlu par to, ka viņš viens pats izēdis krējuma trauciņu… Pēc tam raudājuši visi aiz kauna – līdz kādai sīkumainībai nabadzības dēļ nonākuši.
Fizikā tiek mācīts, ka pretēji uzlādētie poli pievelkas. Savā valstī dzīvojot, redzu, kā sabiedrība sašķēlusies un nelielā daļa bagāto arvien vairāk attālinās un atsvešinās no tiem, kas arī ir tauta un nebūt ne sliktākā tās daļa.
Sūrums nelūgts kāpj acīs. Saku sev, ka skumstu par zemeņu ziediem, ko nokodušas šīpavasara spalgās salnas, un mēģinu šim apgalvojumam noticēt.
