Rīta agrumā iebraucu Bauskā. Bija nolijis ražens pavasara lietus.
Rīta agrumā iebraucu Bauskā. Bija nolijis ražens pavasara lietus. Priecēja svaigais, smaržīgais gaiss. Ikdienā Eirotranzīta pilsētai šāds svaigums jau paretāks prieks.
Pacilātā omā devos uz sava rajona vadības centru. Bet, ak un vai! Galveno gājēju ceļu, kas savieno autoostu un viesnīcu ar pilsētas centru, klāja ūdens. Noāvu apavus. Tos pašāvu padusē un bridu uz rajona Padomi. Man pievienojās vēl daži iebraucēji. Bridām un pilsētas Domei, tās vadītājiem veltījām vārdus, kurus šeit neklājas minēt.
Laiki mainās. Senāk šī ietve bija skaisti kopta. Pilsētnieki to nodēvēja par «Rāznas prospektu». Nakts stundās to apgaismoja īpaši gaismas ķermeņi. Tagad bijušie gaismekļi nozāģēti. Palikuši pagari stabi. Kara laikā gar Iecavas upi tā nozāģēja kokus. Atstāja pagarus celmus, lai aizšķērsotu ceļu tankiem.
Kādā intervijā «Bauskas Dzīvei» J. Teikmanis paziņoja, ka desmit gados pilsētu viņš iemācījies vadīt. Brienot cauri ūdeņiem, mēs bijām vienisprātis, ka pilsētai nav saimnieka un nav arī policijas. Īpaši neaizsargāti ir iebraucēji. Viņiem bieži tiek atņemti pirkumi. Tumšajās ielās valda dauzoņas…
Ja pilsētas vadītājiem līdz mīkstajiem Domes sēdekļiem kaut reizi būtu jābrien kā man, viņi domātu un darītu.
Pilsētas svētki tuvojas. Septembris palaikam ir lietains. Kā uz dižsvētkiem nokļūs viesi? Ko domā pilsētnieki?
