Šogad aprit 65 gadi, kopš Latvijā parlamentārā demokrātija tika nomainīta ar Kārļa Ulmaņa autoritāro valdību.
Šogad aprit 65 gadi, kopš Latvijā parlamentārā demokrātija tika nomainīta ar Kārļa Ulmaņa autoritāro valdību.
Šīs pārmaiņas visai ievērojami iespaidoja arī norises Bauskā.
Iestājas valdības krīze
Lai gan pāreja no demokrātiskiem uz autoritāriem režīmiem tolaik bija notikusi jau lielākajā Eiropas valstu daļā, tomēr to gluži nevar saukt par tā laika «modes lietu». 1934. gada 15. maija valsts apvērsumu lielākā tautas daļa uztvēra vai nu vienaldzīgi, vai labvēlīgi.
Kādi tam bija cēloņi? Pasaules ekonomiskā krīze bija samazinājusi strādājošo reālos ienākumus, kā arī palielinājies bezdarbnieku skaits. Uz tā fona nesekmīga izskatījās Saeimas un valdības darbība. Daudzās politiskās partijas un grupas (4. Saeimā – 21!) nekautrējās vainu par saimnieciskām neveiksmēm novelt cita uz citu, valdības nebija stabilas daudzo koalīcijas partneru dēļ.
Valsts – partiju «slaucamā govs»
Daudzas šī perioda nebūšanas atgādina mūsdienas. Trāpīgs laika raksturojums atrodams 1935. gadā izdotajā A. Kontrovska grāmatā «Kādiem mums jābūt/Vadonis morālā audzināšanā»:
«Saeimas darbību padarīja neiespējamu viņā reprezentētais lielais politisko partiju skaits. Katrai no tām bija sava programma, savas intereses, bet neviena no tām negribēja saprast, ka Saeimai ir jāstrādā valsts, ne partiju interešu labā. Turklāt starp šīm partijām bij’ arī tādas, kas atklāti nostājās pret Latvijas valsti, kas no parlamenta tribīnes aicināja pilsoņus nepaklausīt valsts varai. Tā saskaldījusies Saeima nevarēja veikt plānveidīgu darbu. Tā kā valdība bij’ atkarīga no Saeimas vairākuma, tad, lai rastu vairākumu, kas stāvētu par valdību, vajadzēja partijām tirgoties savā starpā. Par nožēlošanu partiju spēku samērs Saeimā bij’ tāds, ka vairākuma radīšanai mazākās partijas bieži vien kļuva noteicējas. Par šo atbalstu katra partija, ja tā redzēja, ka bez viņas vairākums nav sadabūjams, prasīja sev visādus labumus. Ko gan visu neprasīja politiskās partijas? Cukurfabrikas, direktoru amatus, naudu utt. Visu, izņemot cieņu pret tautu un valsti. Valsts – tā tika uzskatīta par partiju «slaucamo govi».»
Aizsargu loma
Latvijā 1934. gadā, naktī no 15. uz 16. maiju, tika likvidēta demokrātiska valsts iekārta – atlaista Saeima un likvidētas politiskās partijas. Apvērsumu atbalstīja armija, policija un aizsargi, jo tie bija pakļauti attiecīgiem ministriem – apvērsuma rīkotājiem.
Arī 13. Bauskas aizsargu pulkam šajos notikumos bija ierādīta sava loma. Vispirms jau Bauskas aizsargiem nācās apsargāt valsts iestādes pašu pilsētā. Turklāt 18. maijā apmēram divsimt 13. Bauskas pulka aizsargu 1. bataljona komandiera J. Sirmbārža vadībā devās uz Rīgu, lai ieņemtu sardzes posteņus Rīgas dzelzceļa stacijā, pie Daugavas tiltiem, Saeimas namā un citās galvaspilsētas svarīgākajās vietās. To pienākumos ietilpa arī dokumentu pārbaude aizdomīgām personām. Vēlāk šo grupu nomainīja citas vienības. Baušķenieki atgriezās caur Jelgavu, Meiteni, ar «bānīti» iebraucot Bauskas dzelzceļa stacijā, kur tos jūsmīgi sagaidīja pašu pulka pūtēju orķestris un daudzi vietējie apvērsuma atbalstītāji. Arī turpmākajos mēnešos Bauskas aizsargi tika izvietoti diennakts posteņos Rīgā, Aizsargu namā, Esplanādē un Prefektūrā. Atbildīgie par sardzes dienestu bija Svitenes nodaļas priekšnieks Ž. Feldmanis, Rundāles nodaļas vada komandieris J. Cielava, Īslīces vada komandieris O. Žebers un štāba rotas grupas komandieris E. Tārs. Turpmākajos gados aizsargi bija viens no stiprākajiem autoritārā režīma balstiem.
Slavina «dižo Zemgales dēlu»
Tā paša gada 1. jūlijā 13. Bauskas pulka aizsargi sarīkoja plaši pārstāvētus Dziesmu svētkus Stelpē, kurus sava otrā oficiālā brauciena pa Latviju ietvaros apmeklēja pats 15. maija apvērsuma galvenais «vaininieks» ministru prezidents Kārlis Ulmanis. Augstais viesis tika sagaidīts ar aizsargu veidotajiem goda vārtiem, ko rotāja uzraksts: «Vadoņa slava Tev, dižais Zemgales dēls!». Par godu šim notikumam tika sarīkota arī svinīga 13. Bauskas aizsargu pulka parāde.
Pēc valsts apvērsuma arī no Bauskas vadonis saņēma daudzas apsveikumu telegrammas, ko nosūtīja dažādas iestādes, organizācijas un privātpersonas.
Neapšaubāmi, ka K. Ulmaņa autoritārās valdīšanas laikā Bauskā tika uzceltas vairākas staltas ēkas, palielinājās iedzīvotāju labklājība. Tomēr tika zaudēta iespēja piedalīties valstisku jautājumu lemšanā, jo par visu rūpējās vadonis. Paļāvībā uz viņu tika sagaidīta arī valsts okupācija 1940. gadā.
