Stelpiete Vilma Kalniņa šos Vasarsvētkus sagaida īpašā noskaņā, jo viņa pasauli pirmoreiz ieraudzīja 23. maijā, pirms 75 gadiem.
Stelpiete Vilma Kalniņa šos Vasarsvētkus sagaida īpašā noskaņā, jo viņa pasauli pirmoreiz ieraudzīja 23. maijā, pirms 75 gadiem.
Vilma, kurai bija lemts būt vecākajai trīsbērnu ģimenē, dzimusi Vidzemē, Vietalvā. Sagadīšanās, ka tieši Vasarsvētkos gredzenus mijuši un laulājušies viņas vecāki, arī Vilmai Vasarsvētkos bijušas iesvētības. Jubilārei visspilgtāk atmiņā palikuši bērnībā svinētie Vasarsvētki. «Tad parasti braucām uz baznīcu, sētu rotājām ar meijām. Tie bija pacilājoši, gaiši brīži,» atceras Vilma.
Licies, ka jādzīvo purvā
Pabeigusi Sausnējas pagasta pamatskolu, Vilma izglītojās Vestienas lauksaimniecības skolā par kontrolasistenti lopkopībā. Taču drīz sekoja vairāki skarbi kara gadi. Vilmas dzimtajā pusē norisinājās sīvas kaujas, kuru laikā tika nopostīta vecāku saimniecība. Uzspridzināta tika arī Vietalvas baznīca. Kad rimās kara negaiss, sākās cita dzīve citos apstākļos – darbs kolhozā.
Kad Vilma apprecējās un piedzima bērni, viņa pārtrauca strādāt kolhozā. Vīrs bija būvinženieris Pļaviņu rajonā un vēlāk viņu nosūtīja darbā uz Beibežiem. Kopā ar dzīvesbiedru uz Zemgali devās arī Vilma. Stelpes pagastā viņa dzīvo kopš 1961. gada.
«Kad atnācu šaipusē, ilgi nevarēju pierast. Likās, ka dzīvoju kaut kur purvā. Dzimtajā novadā tik pierasti un tuvi likās kalni un lejas,» atceras Vilma.
Prasīga pret sevi un citiem
Ģimenē izaudzināti divi dēli – Māris un Dzintars. Viņi dzīvo turpat Stelpē. Māmuļai Vilmai ir gana rūpju, lai pagūtu apsveikt jubilejās ne tikai savus dēlus, bet arī abas vedeklas un piecus mazbērnus. Vilma atzīst, ka dēli, tāpat kā viņa, ir «maija bērni» – Māris dzimis 6., bet Dzintars – 12. maijā.
Atelpas brīžus Vilma labprāt veltījusi rokdarbiem, izlasītas neskaitāmas grāmatas, izņemot tās, kurās rakstīts par karu.
Lai gan jubilāre dzimusi pavasara ziedoņa laikā, viņas sirdij tuvāks ir agrs rudens – laiks, kad pilnā plaukumā rudens ziedi, kad augļu dārzos smaržo ienākušies āboli, kad zeltoties sāk koku lapas.
«Šķiet, esmu spējusi sadzīvot ar dažādiem cilvēkiem,» saka jubilāre. «Raksturā esmu jautra, sabiedriska. Taču prasīga gan pret sevi, gan pret citiem. Esmu centusies dzīvot tā, lai visu padarītu kārtīgi. Neesmu varējusi saprast tos cilvēkus, kuri, būdami sveiki un veseli, čīkst, ka slikti laiki un neko nevar izdarīt.»
