Vecsaules pagasta Lēriķu zemnieku saimniecība Vasarsvētku sestdienā, 22. maijā, svinēja apsējības.
Vecsaules pagasta Lēriķu zemnieku saimniecība Vasarsvētku sestdienā, 22. maijā, svinēja apsējības.
Tās jau ir tradicionālas, kad Juris Grīns saka paldies saimniecībā nodarbinātajiem un viņu ģimenēm, uz atpūtas brīdi pie klātiem galdiem un alus kausa ielūdz arī pagasta padomes pārstāvjus un sadarbības partnerus.
«Bauskas Dzīve» aicināja Juri Grīnu uz sarunu Vasarsvētku priekšvakarā.
– Raksturojiet, lūdzu, «Lēriķu» vērienu!
– Lauksaimniecībā izmantojamās zemes ir 600 hektāru. Apsēts 520 hektāru. Cukurbietes aug divsimt hektāros, vēl ir sēklas labība, graudaugi pārtikai un lopbarībai. Sēju šopavasar sākām 18. aprīlī un pabeidzām līdz 1. maijam. Aukstais laiks ir iespaidojis sējumus un tie neizskatās tik cerīgi, cik strauji strādājām. Gan jau daba visu noliks savā vietā, vienas diennakts lēns lietus aizkavēto palabos.
– Iepriekš sacījāt, ka pagājušajā rudenī apkūlības nenotika…
– Jā, ļoti neveiksmīga bija graudu novākšana sliktā laika dēļ. Pārstrādes uzņēmumi, kuriem ir kaltes, uzlika augstas cenas. Šogad esam kapitāli nodrošinājušies pret šādas situācijas atkārtošanos.
– Valsti pārskanējuši zemnieku nemieri, jo atrodoties uz iznīcības robežas. Vai tas attiecas arī uz «Lēriķiem»?
– Uz mani tas būtu par stipru teikts, kaut arī līgumi par produkcijas realizāciju vēl neko negarantē. Taču nav jau runa par vienu saimniecību, bet par lauksaimniecību kopumā. Situācija ir smaga, ko radījusi valdības nevēlēšanās, uzsveru, nevēlēšanās zemniekus aizsargāt. Redzu tikai vienu izeju: jaunas Saeimas vēlēšanas, jo koalīcija (īpaši sociāldemokrāti un tēvzemieši) ir aizmirsuši savus solījumus. Pirmie – griezt «riteni» uz citu pusi, otrie – savu sūtību pret dziļi nacionālajiem laukiem. Tikai ārkārtas vēlēšanas var garantēt nokļūšanu uz stabilizācijas ceļa.
– Vai ticat kādam, kas to spētu panākt?
– Ja tas nenotiks, būs sociāls sprādziens, jo sliktāk kā pašlaik neatkarības laikā nav bijis un nevar būt. Zemniekiem sirds ir pilna. Ja sāk uztraukties Zemgales lielsaimnieki, tad tas ir nopietni. Tā nevar palikt, ka Latvijā ieved 70 – 80 procentu subsidētas gaļas. Zemkopības ministrijā divi trīs cilvēki ir atbildīgi par licenču izsniegšanu. Un te nu runa ir par godaprātu.
– Kam izdevīgs šāds gaļas un arī cukura imports?
– Gan jūs, gan es varam iedomāties, kam, bet pierādījumu nav. Kāpēc masu informācijas līdzekļos, arī lielajos laikrakstos, šos jautājumus neanalizē? Brīvā tirgus likumā ir atrunāta arī iekšējā tirgus aizsardzība. Pamēģiniet ievest citās Rietumvalstīs, arī Lietuvā un Igaunijā, tādus pārtikas daudzumus. Tur pirmajā vietā ir nacionālās intereses. Valsts ar vienu roku gan subsidē Rietumu tehniku un tehnoloģiju, bet ar otru – bremzē vietējo tirgu. Bankrota gadījumā ārzemnieki nopirks zemi un paņems arī tehniku. Vēlamais būs panākts – vietējais tirgus iznīcināts. Un tad cenas atkal nostāsies savās vietās, kas vistiešāk skars patērētāju. Problēmas ir tā saasinājušās, ka to vairs nevar sevī paturēt. Zemnieku organizācijas ir pārāk pasīvas. Tāpēc jārīkojas vienoti. Ja protesta vai brīdinājuma akcijas būs, tajās noteikti piedalīšos.
– Augstas amatpersonas, savulaik arī ekspremjers Andris Šķēle, apgalvo, ka mazās saimniecības iznīkšot…
– Par to nevar būt ne runas. Ja neņems kredītus, tās neizputēs, bet paliks kā pašapgādes (arī radu) saimniecības. Vēl viens ceļš ir – kooperācija, bet latvieša daba, vismaz mūsu paaudzē, tam pretojas. Mazie zemnieki ne ar ko neriskē. Riskējam mēs – ar savu mantu, un bankrota draudi pastāv vienmēr.
– Ir arī piemājas zemnieki. Vai jūsu lielsaimniecība var viņiem palīdzēt?
– Maksas pakalpojumus nesniedzu, bet maznodrošinātajiem kā deputāts un kā cilvēks gan apsēju, gan nokuļu, arī malku atvedu. Ar dažiem simtiem latu bagāts nekļūsi. Norobežošanās no tiem, kuriem klājas grūti, rada negatīvu auru.
– Kādu redzat savu saimniecību nākotnē?
– Būs desmit gadu kopš saimniecības atjaunošanas. Tehniku nedaudz papildinot, varētu apstrādāt ap tūkstoš hektāru. Ejam uz ražošanas palielināšanu – tas ir ekonomikas pamatnoteikums.
