Mans sarunu biedrs Aivars, sens paziņa vēl no studentu gadiem, piekrita pastāstīt «Bauskas Dzīvei» par savu ģimenes dzīvi un problēmām.
Mans sarunu biedrs Aivars, sens paziņa vēl no studentu gadiem, piekrita pastāstīt «Bauskas Dzīvei» par savu ģimenes dzīvi un problēmām.
«Esmu optimists,» iesāk Aivars, kad iekārtojamies uz soliņa Korfa dārzā. «Biju iecerējis tev šodien visu izstāstīt, bet, re, noskaņai īstu krodziņu Bauskā tā arī nesameklējām. Pēdējā laikā, šķiet, arvien biežāk atskārstu, atkal kaut kas dzīvē nav izdevies, iecerētais nojucis, kāds draugs pievīlis. Kad es šādā noskaņā iedomājos par ģimeni, pesimisms un bezjēdzība mani pārņem arvien vairāk.»
– Bet jūs taču sākāt tik skaisti! Mēs, tavi kursa biedri, redzējām un ticējām, ka tā ir īsta mīlestība.
– Tā bija, mēs abi ticējām šai mīlestībai. Iespējams, tā pastāv arī vēl tagad. Bet kaut kad esam palaiduši garām to brīdi, kad, mīlestībai pārtopot pienākumā vienam pret otru, pazaudējām romantisko stīgu, intimitātes dzirksti. Un liesmiņa pazuda. Palika vien kā tajā dzejolī: «.. un kad tu balta nāc pār pelniem…». Varbūt es pasaulē raugos pārāk romantiski, iespējams, no dzīves pārāk daudz prasu?
– Varbūt esi noguris? Tu ļoti daudz strādā, sievai ir savs darbs, divi tikko skolas gaitas sākuši bērni, liela māja, kas arī atņem savu tiesu laika.
– Jā, mēs nevaram sūdzēties par nabadzību. Abiem strādājot, pietiekami labi nopelnām. Neesam no tiem, kas atvaļinājumos var atļauties ceļot uz Kanāriju salām, toties jebkuru iecerēto teātra izrādi varam apmeklēt, pērkam daudz grāmatu – sev, bērniem.
– Izstāsti to jauko tradīciju, par kuru savulaik mēs visi kursā jūsmojām.
– Tas bija mūsu mīlestības romantisks sākums: kopā lasījām vienu grāmatu. Katrs savu nodaļu, tad stāstījām viens otram, fantazējām. Iztēle nereti pārtapa kaislīgās mīlas rotaļās. Tā mēs ne vienu vien romānu «izņēmām» cauri. Nepamanīju, kad šī spēlīte iznīka. Varbūt bērniem piedzimstot. Vairs neatceros, kad ar lielu interesi esmu izlasījis kādu saistošu grāmatu. Atteicāmies no sava ģimenes dārziņa, jo nebija laika tajā strādāt, nespējām vienoties, ko sēt un stādīt. Mums katram ir sava nodarbošanās, darbā maz kā radoša un savdabīga. Mājās pārnākot, par dienā paveikto tā arī nav ko pārrunāt. Es atgriežos vēlu, sieva ar bērniem jau pavakariņojusi, uzsildīto maltīti notiesāju vienatnē, tad televizors, avīzes un apnicība.
– Bet var taču dzīvot kopā klusi un laimīgi…
– Teorētiski varētu. Kaut gan esmu ievērojis, ka pēdējā laikā starp mums biežākas kļūst skaļas «domu» apmaiņas. Meitiņa ir pat kādu reizi raudot teikusi, ka tētis lamājas ar mammu. Izvairāmies no ciemos iešanas, arī draugus reti aicinām pie sevis. Nekā kopīgi pārrunājama nav, ir tā neērti sēdēt un klusēt.
– Es joprojām nesaskatu iemeslu, lai varētu teikt, ka tu mīlestībā esi nelaimīgs.
– Laimīgs, nelaimīgs – tie tādi abstrakti jēdzieni. Uzskatu, ka dzīvē nepieciešamas emocijas. To taču tu nenoliegsi? Vajadzīgas izpriecas, kaislības, abi esam vēl jauni, piedienētu arī kādas neprātības. Mums dienas aizrit klusi, nenozīmīgi un vienmuļi. Arvien biežāk mani nomāc doma, ka esam apnikuši viens otram.
– Izšķirieties un ejiet katrs uz savu pusi! Vēl visu var sākt no jauna.
– Skaļi to viens otram neesam teikuši. Iespējams, ka klusībā esam par to domājuši. Bet bērni? Kopā nodzīvotie deviņi gadi, kuru laikā kaut kas skaists un jauks arī ir bijis! Iespējams, ka esam pārāk gļēvi, lai spertu šādu izšķirīgu soli. Varbūt abpusējs nogurums nav mūs vēl pārņēmis un kaut kur dziļi, dziļi pelnos gruzd mīlestība. Es gan tam neticu…
