Kāda sieviete zemnieku akcijas dienā piezvanīja uz redakciju, lai izteiktu sašutumu par lauku ļaužu šādu rīcību.
Kāda sieviete zemnieku akcijas dienā piezvanīja uz redakciju, lai izteiktu sašutumu par lauku ļaužu šādu rīcību. Anonīmā zvanītāja bija pārliecināta, ka zemnieki paši nezina, ko grib. «Vai tad es varēšu nopirkt viņu saražoto dārgo gaļu? Ja liegs ievest importa pārtikas preces, mēs te visi badā nosprāgsim,» – tāds bija uzskats.
Nepagāja ne dažas dienas, kad valsti pāršalca vēsts par importa «pērlēm», apšaubāmas kvalitātes produkciju, kas ievesta no Beļģijas un, iespējams, arī no citām Eiropas Savienības valstīm.
Zemkopības ministrijas ierēdņi pirmos trauksmes signālus saņēmuši no radio «SWH». Prieks vismaz par to, ka kolēģi radio apliecinājuši – žurnālisti ir un paliek modra tauta.
Taču jau pieminētā zvanītāja apliecināja kādu vispārzināmu patiesību – liela daļa Latvijas iedzīvotāju izvēlas importa preci ne jau tādēļ, ka tā būtu kvalitatīvāka, bet gan tādēļ, ka lētāka. Savas mazturības dēļ daudzi ir spiesti iegādāties importa «labumus», lai gan jau sen pirms pēdējā «vistu stilbiņu buma» bija zināms, ka tālu ceļojusī produkcija nav tā labākā. Vēl paliek neatbildēts jautājums, kādas izcelsmes stilbiņus ēdīsim, kad «mirdzēsim» Eiropas tautu vainagā? Vai maz Latvijas vistas tad spēs līdzināties ārzemnieču gurnu, vidukļu un krūšu izmēra standartiem?
Bērnu aizsardzības diena, 1. jūnijs, šogad pagāja bez īpašām ceremonijām. Vismaz mūsu rajonā. Taču ne jau par vienu dienu gadā ir runa. 1. jūnijā, apmeklējot rajona bērnunama «Annele» audzēkņu mācību gada noslēguma koncertu, vērojot priekšnesumus un pašus bērnus, domāju par vienu – katrs mēs reiz esam bijis mazs. Par to, cik mūsos šodien ir mīlestības un veselīgas pasaules uztveres, lielā mērā varam pateikties tiem cilvēkiem, kas mūs uzaudzinājuši. Dari, ko gribi, – nevar bērnunama audzinātāja būt līdzvērtīga mātei vai tēvam.
Bērni cieš, dzīvojot vidē, kas brēc pēc sakārtotības, harmonijas. Ko mēs, sabiedrība, darām bērnu, mūsu nākotnes labā?
Kad dzird ļaudis žēlojamies par maziem bērnu pabalstiem, gribas saukt – dodiet cilvēkam iespēju strādāt, nopelnīt! Ja ģimenē ir bērni, vecākiem ir jāstrādā, jāpelna, jārāda piemērs ar savu darbu. Bet, protams, vispirmām kārtām bērns ir jāmīl.
Galējības nav vērojamas tikai tajās ģimenēs, kuras apzīmē kā «nelabvēlīgas». Ir pietiekami daudz jaunu cilvēku, kas labi nopelna, mīl savu darbu, suni, auto, velta tiem daudz laika un līdzekļu. Bērni? Pēc tam. Kaut kad vēlāk. Manuprāt, šis «importa» uzskats sabiedrībai un pašam indivīdam ir ne mazāk kaitīgs par sagandētajām piesūtītajām ēdmaņām.
Tieši 1. jūnijā pirmo sēdi jaunos krēslos aizvadīja valdības ministri. Nacionālajā presē var lasīt, ka viens krēsls valstij izmaksājis ap 370 latu. Kas zina, varbūt valdībai jaunie «padibeņi» vismaz dos stabilitātes sajūtu un ļaus strādāt ražīgāk, saprātīgi un konstruktīvi lemt par to, ko varam atļauties importēt un ko ne.
