Codiešu Māras un Jāņa Bauvaru ģimenē 24. jūnijā vārdadiena ir arī pastarītim.
Codiešu Māras un Jāņa Bauvaru ģimenē 24. jūnijā vārdadiena ir arī pastarītim. Un Jāņi, tāpat kā jebkuri svētki, nav iedomājami bez lielā Jāņa mūzikas instrumenta – basa taures. Māras Bauvaras tuvinieku un radu pulkā ir deviņi Jāņi, viņu vidū arī jaunākais brālis, bet divi diendienā kopā ar viņu – vīrs un dēls.
Reizi gadā Māra kļūst par Jāņu māti, kas, viņasprāt, ir īpašs pienākums un tas nebeidzas reizē ar vasaras saulgriežiem.
Māra jau nosvinējusi pirmo nozīmīgāko dzīves jubileju. Viņai augot, par Jāņu dienu sabiedrībā skaļi nerunāja. Bet Mārai bija laimējies, un Atmodas gados atkal pāri Latvijai pārskanējušais «Līgo!» viņu nepārsteidza.
Vecmāmiņas mantojums
Tās nav ar roku taustāmas mantas, bet kaut kas vairāk: latvietības apzināšanās, paaudžu nepārtrauktības izpratne, ģimeniskums, tautas tradīciju dabiska pārmantotība. Par to visu Māra ir pateicīga savai vecmāmiņai Metai. Un katrs gads, kas nu jau nodzīvots bez viņas, Māras atmiņu pūrā ieklāj jaunu kārtu. To vēsturi, ko nemācīja skolā, viņa apguva no vecmāmiņas stāstiem par Latvijas laiku, par Sibīriju un skaistajām tradīcijām Ziemassvētkos un Jāņos.
– Kopš sevi atceros, katru gadu Jāņus svinēt braucām uz mammas dzimto Vidzemi. Tas bija īpašs rituāls: vispirms apkopām dzimtas atdusas vietas Kauguru kapos. Pats jaukākais bija Līgo vakars – ar ozolu un zāļu kroņiem, ar ugunskuru un dziesmām, ar rotaļām un jautrību. Vecmammīna (tā saucām vecvecmāmiņu) pļavā saujām plūca jāņuzāles un pina kronī. Tas iznāca liels un spurains kā saule. Parasti tūlīt mājās nebraucām. Vēl bija siena talka, un tad nakti gulējām svaigajā zālē. Vēl devāmies svētceļojumā uz Kauguru pagasta «Jērnēm», kur līdz 1949. gada izsūtīšanai dzīvoja mammas senči vairākās paaudzēs. Tagad «Jērnes» ir pārvērtušās, tur saimnieko vecāsmammas māsas meita ar ģimeni. Par to visu stāstu tik daudz tāpēc, ka trīs ceturtdaļas esmu vidzemniece, arvien vēlos kaut reizi gadā turp aizbraukt.
Patstāvīga un stipra
– Mans Jāņu mātes ideāls ir vecvecmāmiņa. No viņas vēl esmu mācījusies grūtībās nesaļimt. Kaut arī man ir jauki vecāki, krustmāmiņa, kuri ik brīdi ir gatavi palīdzēt, vienmēr esmu centusies cīnīties pati ar saviem spēkiem, kā to prata vecvecmāmiņa. Arī bērniem vēlos to iemācīt, neierobežojot viņus un dodot iespēju pašiem atrast robežu, kur beidzas brīvība un sākas atbildības rāmītis. Ir viegli būt desmit gadu vecā Jānīša māmiņai un Jāņa sievai, bet grūti būt Jāņa muzikanta sievai, tomēr interesanti. Es priecājos, ka viņš var strādāt darbu, ko viņam kā talantu devis Dievs. Lai arī cik kroņu viņam sadāvinātu Jāņu ballēs spēlējot, pirmo viņam galvā lieku es. Vainagus cenšos sažāvēt un saglabāt līdz nākamajam gadam, kad ar tiem aizdedzinu Jāņu ugunskuru.
Mani vecāki līgovakarā arvien vēl brauc uz Vidzemi, turp raujas arī mani vecākie bērni. Bet mēs, mājās palikušie, kurinām ugunskuru pagalmā un gaidām Jāņu bērnus…
Ar atvērtu sirdi
Sirds Mārai vienmēr ir atvērta citiem cilvēkiem, bet jārūpējas arī, lai Jāņu bērni nepārsteigtu pie tukša galda. Viņa varētu pati sasiet sieru, bet šaubās, vai izdotos tik garšīgs kā Jāņa mammai vai viņa māsai Vandai.
Māra grib, lai Zāļu vakarā ārs ienāk arī istabā. Gravā viņa saplūc jāņuzāles, nogriež smaržīgās kalmes, meijas un sanes namā.
– Pie ugunskura stundas paiet ātri. Tāpat kā katru gadu, arī šoreiz sagaidīsim saullēktu nomodā. Domāju, prieka netrūks, – gaidāmo visīsāko nakti raksturo Māra.
Var piekust rokas, kājas un dziesmas pagurt, bet domas nekad nenorimst. Tepat, ap Codes pagasta «Mārtiņiem» vien vijas. Pie bērniem – Danas, Andas un Lauras, kuras vai nu mācās, vai strādā Jelgavā un Rīgā, pie Mārtiņa, Martas un pastarīša Janča, kurš prot ģimeni saturēt kopā ar savu kluso bērna filosofiju. Lielais Jānis jau sen aizrunāts spēlēt Jāņu ballē, bet viņš zina, ka Jāņu rītā visas pagales «Mārtiņu» ugunskurā vēl nebūs izgailējušas.
Māra: – Es gribētu, lai visiem cilvēkiem Jāņu naktī būtu kur sasildīties un lai neviens Jāņu bērns netiktu aizraidīts, arī tad, ja no ziedu smaržām un Jāņu alus noreibis. Bet tie, kuri jūtas vientuļi, lai atver logus un ieklausās Jāņu nakts skaņās, – dvēsele atvērsies brīnumam.
