Māris Ozoliņš no Iecavas pagasta «Jaunsvirkaļiem» pavisam noteikti zina, ka atgriešanās dzimtas vecajā īpašumā ir viņa pareizākā izvēle.
Māris Ozoliņš no Iecavas pagasta «Jaunsvirkaļiem» pavisam noteikti zina, ka atgriešanās dzimtas vecajā īpašumā ir viņa pareizākā izvēle. Māris to nevienam neļaus apstrīdēt. Viņš nav sentimentāls, arī piedzīvojumu meklētāja gars «Jaunsvirkaļu» jaunajam saimniekam nepiemīt.
Mārim ir 28 gadi. Par dzimtas māju mantinieku viņš kļuva 1990. gadā. Ēku cēlis vecvectēvs, kura ģimenē bijuši trīs dēli – Mārtiņš Alberts, Eduards un Kārlis.
Padomju okupācijas laikā māju un zemi Ozoliņiem atņēma. Dzimtas nams tika pārvērsts par sovhoza strādnie- ku kopmītni. Līdz deviņdesmito gadu sākumam «Jaunsvirkaļos» dzīvoja septiņas ģimenes.
Māris dzimis un mācījies Rīgā. Tur joprojām dzīvo viņa vecāki un brālis. Lauku sētas jaunā saimnieka profesija – radioiekārtu inženieris. Turklāt Māris paguvis izglītoties arī zemes lietās, jo absolvējis Lauksaimniecības koledžu.
***
Cilvēkiem, kuri nepazīst Ozoliņu ģimeni, būtu grūti atrast motivāciju Māra lēmumam uzsākt dzīvi lauku sētā. «Mana autoritāte ir vecaistēvs,» saka Māris. «Neatceros nevienu gadu, kad vasarās nebūtu braucis pie viņa uz Iecavu. Atmodas laikā vecaistēvs katru dienu brauca ar divriteni apraudzīt savu māju.
Es nesāku saimniekot tukšā vietā. Mārtiņš Alberts jau bija sagādājis visnepieciešamāko lauksaimniecības tehniku.
Atšķirībā no manis, sieva Baiba ir lauciniece, dzimusi Iecavas pagastā. Netālu dzīvo viņas vecāki. Mūsu meitiņa Dārta piedzima, kad bijām apmetušies uz dzīvi «Jaunsvirkaļos». Tagad viņai ir pieci gadi. Dārta ir īsts lauku bērns. Pirms trijiem mēnešiem pasauli ieraudzīja mūsu dēlēns Kārlis Edvards. Jau tagad zinu – līdzko dēls būs paaudzies, mēs abi būvēsim jaunu māju.»
***
Māris Ozoliņš piedzīvojis arī neveiksmes un zaudējumus. Saimniekošanas sākotnējā azartā viņš apstrādājis visus 40 hektārus zemes. Vairākus gadus Ozoliņi audzēja dažādas lauksaimniecības kultūras un turēja lopus. Taču pērn notika nelabojamais – lauksaimnieciskā ražošana nesa zaudējumus. Mārim pietika apņēmības pieņemt radikālu lēmumu un mainīt līdzšinējo dzīvesveidu. Ozoliņi atteicās no lopkopības, bet zemi iznomāja SIA «Iecaviņa», paturot vienīgi pāris hektāru dārzeņu audzēšanai. Bija jādomā par citu iztikas avotu, un Māris pieņēma algota darba piedāvājumu. «Es vairākas dienas staigāju un prātoju. Man bija tāds dīvains dvēseles stāvoklis. Piepeši atskārtu, ka jāizvēlas nevis tas darbs, kas pašam patīk, bet gan tas, kas šobrīd izdevīgs. Tāpēc sāku strādāt Rīgas ostā par iekrāvēja operatoru. Visu pārējo laiku veltu ģimenes mājas remontam un dažādiem lauku darbiem. Man ļoti gribas atvieglot Baibai mājas soli.»
Māris Ozoliņš saprot, ka vajadzīga liela pacietība un ticība, ka ieilgušais lauksaimniecības krīzes periods Latvijā reiz beigsies. Deviņu gadu laikā viņš paguvis radīt stingru pamatu turpmākajai saimniekošanai un guvis pieredzi. «Jaunsvirkaļu» saimnieks domā, ka aktīvu darbību laukos viņš varētu atsākt, tiklīdz tai būs visi nepieciešamie ekonomiskie priekšnosacījumi.
