Iecavas augšteces lieguma trešajā starptautiskajā apspriedē, kas notika 18. jūnijā Biržos (Lietuva), ieskicēti dabas aizsardzības aktīvistu turpmākie darbības virzieni un uzdevumi.
Iecavas augšteces lieguma trešajā starptautiskajā apspriedē, kas notika 18. jūnijā Biržos (Lietuva), ieskicēti dabas aizsardzības aktīvistu turpmākie darbības virzieni un uzdevumi.
To mērķis ir izveidot vienotu starpvalstu (Latvijas un Lietuvas) dabas aizsargājamo teritoriju, kurā ietilptu aktīvā karsta reģioni (karsta procesā, ūdenim izskalojot pazemē esošos ģipšakmens iežus, veidojas piltuvveidīgi iebrukumi jeb karsta kritenes – J. F.). Latvijā karsta zonā ietilpst daļa Aizkraukles rajona, kā arī Skaistkalnes, Bārbeles, Stelpes, daļēji arī Vecsaules pagasts.
Iepriekšējās divās konferencēs izskanēja tikai speciālistu un zinātnieku viedoklis, ka aizsargājamo teritoriju veidot ir nepieciešams. Biržos tikšanās bija pietiekami konstruktīva. It īpaši tādēļ, ka konferencē piedalījās ne tikai plašs speciālistu un pašvaldību darbinieku loks, bet arī par vides aizsardzību atbildīgo ministriju pārstāvji no abām valstīm. Tā atzīmē Bauskas rajona Padomes Attīstības un plānošanas nodaļas galvenais speciālists Viesturs Krievāns.
«Konferences rezolūcija paredz izveidot starpvalstu darba grupu, kurai būs jānodarbojas ar jautājumu par aizsargājamās teritorijas izveidi. Domāju, ka izveidotajai darba grupai pieņemtā rezolūcija vēl būs jākonkretizē,» sacīja Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) Teritorijas attīstības plānošanas centra pārstāve Ingūna Folberga.
Savukārt VARAM Vides aizsardzības departamenta vecākā referente Vija Buša apgalvoja, ka centieni visam karsta reģionam piešķirt lieguma statusu piedzīvos neveiksmi.
««Liegums» nozīmē pārāk stingru režīmu. Mūsu, ministrijas, priekšlikums ir teritoriju veidot kā aizsargājamo ainavu apvidu, kurā būtu atsevišķi nelieli liegumi aktīvākajās karsta vietās,» sacīja V. Buša. «Galvenais – ja Latvijas puse vēlas veidot aizsargājamo teritoriju un slēgt starpvalstu līgumu, tad vispirms nepieciešama zinātniska izpēte, zinātnisks pamatojums un pastāvīgs monitorings par gruntsūdeņiem un karsta teritorijām Latvijā. Tātad – vispirms ir jāatrod līdzekļi teritorijas izpētei. Pēdējie pētījumi Latvijā veikti tikai septiņdesmitajos gados,» viņa piebilda.
