Jānis Esta. Baušķenieks, 7. Saeimas deputāts. Tautas partijas biedrs, Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas un Pilsonības likuma izpildes komisijas loceklis Saeimā.
Jānis Esta. Baušķenieks, 7. Saeimas deputāts. Tautas partijas biedrs, Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas un Pilsonības likuma izpildes komisijas loceklis Saeimā.
Dzimis 1945. gadā Rēzeknes rajona Dricēnos. Skolojies Jelgavā, neklātienē beidzis Daugavpils Pedagoģisko institūtu. No 1993. gada Jānis Esta strādāja par Mūzikas skolas direktoru. Divpadsmit gadu viņš bija koncertmeistars tautas deju kolektīvam «Jandāls». Turpat, dejotāju vidū, Jānis noskatīja Dagniju, ko vēlāk apņēma par sievu. Dēli – Erī un Jānis – pārkāpuši divdesmit gadu slieksni.
– Kad un kā kļuvāt baušķenieks?
– Mācījos Jelgavas mūzikas vidusskolā otrajā kursā, kad saņēmu piedāvājumu mācīt akordeona spēli bērniem Bauskā. Tur Mūzikas skolā trūka skolotāja. Es biju pilnībā pārliecināts, ka par skolotāju gan nekad nespēšu strādāt. Pēc izteiktā piedāvājuma svārstījos, līdz nolēmu – kas būs, būs, uz laiciņu pamēģināšu. Tas laiciņš izrādījās diezgan garš – Bauskas mūzikas skola kopš 1963. gada līdz pat ievēlēšanai Saeimā bija mana pirmā un vienīgā darbavieta.
– Kāpēc tieši akordeons ir jūsu specialitāte?
– Sagadīšanās. Mana tēva darbabiedra meita mācījās akordeonu spēlēt, un vecāki ierosināja, ka arī man vajag pamēģināt. Vēlāk mani privātskolotājs «aizvilināja» uz mūzikas vidusskolu.
– Vai iesaistīšanās politikā arī bija sagadīša- nās?
– Mani politika interesējusi vienmēr. Esmu cītīgi sekojis līdzi visām politiskajām norisēm gan padomju laikos, gan arī pēc Atmodas. Man allaž ir bijusi vēlme rast izskaidrojumu un analizēt, kāpēc noticis tā un ne citādi. Mana nokļūšana Saeimā – tas lielākoties ir vēlētāju nopelns.
– «Politika ir netīra lieta.» Tā mēdz teikt.
– Protams, politikā ne viss notiek godīgi. Ik pa laikam varam uzzināt par kādu jaunu korupcijas skandālu Amerikā, Japānā vai kādā citā pasaules malā. Tas tā ir un to nevar izslēgt arī pie mums. Manuprāt, galvenais, lai politiķis ievērotu tās robežas, līdz kurām var iet, meklējot kompromisu. Turklāt politiķa interesēm ir jābūt saskaņā ar visas valsts interesēm.
– Cik tālu emocijās drīkst izplūst parlamentārietis?
– Ja politikā kāda no pusēm emocijās izplūst tik tālu, ka tas jau nepārprotami redzams, šis politiķis ir zaudējis. Sevi ir jāsavalda, kaut iekšā viss vārās. Politikā apliecināt emocijas – tā ir vājuma pazīme. Mēdz pat gadīties, ka runa sākumā ir par konkrētu lietu, bet beigās emocijas sāk valdīt tik lielā mērā, ka runātāji novirzās no tēmas. Un tad paliek tikai bezjēdzīgi personīgi apvainojumi. Turklāt der atcerēties, ka problēmas ir arī tad, ja deputāts sāk jaukt lietas būtību ar personīgo nepatiku pret konkrētu cilvēku.
– Kāpēc vēlēšanās atbalstījāt tieši Tautas partiju?
– Tas bija jauns politisks spēks. Lēmums atbalstīt Tautas partiju zināmā mērā bija protests visai līdzšinējai kārtībai. Kādēļ gan visu Atmodas laiku jābūt vienas partijas monopolam un ideoloģijai visās atbildīgajās sfērās? Atbalstīju Tautas partijas sarakstu arī tāpēc, ka man vispieņemamākais bija Andris Šķēle – gan kā vadītājs, gan kā personība. Protams, neviens nav ideāls, taču es viņā saskatīju pietiekami daudz pozitīvu īpašību.
– Saeimā pavadītajā laikā droši vien pie daudz kā bijis jāpierod?
– Protams. Kaut vai pie tā, ka bieži visriņķī ciešā lokā ir žurnālisti.
Deputātam daudzi lēmumi jāpieņem sarežģītos apstākļos. Strādājot un lemjot komisijās, piemēram, tevi vēro eksperti, speciālisti, žurnālisti, ieinteresētās personas.
– Dzirdēts sakām: redzēs, redzēs, kā būs, ievēlēja tagad par prezidentu sievieti…
– Eiropā tas nav nekāds brīnums, ka sievietes ieņem vadošus amatus politikā. Atcerēsimies Mārgaretu Tečeri, Lielbritānijas valdības vadītāju. Ne katrs vīrietis šai «dzelzs lēdijai» spētu turēt līdzi! Protams, Freiberga nav Tečere, taču mūsu jaunā prezidente ir ar stingru «mugurkaulu». Valodu prasme, rietumnieciskā demokrātijas izpratne – tas ir daudz. Esmu dzirdējis viedokli, ka «mums vajag par prezidentu cilvēku, kurš te dzīvojis, kurš visu šeit saprot». Bet vai viņš saprot, kas notiek «tur», Rietumos? Ja vēlamies iekļauties Eiropas apritē, ir jāmainās.
– Jūs aizgājāt no Mūzikas skolas. Beigsies Saeimas pilnvaru laiks, un ko tad?
– Gluži tā nav, ka es skolu būtu pametis – vismaz reizi nedēļā iegriežos pa kādai nodarbībai novadīt. Esmu rēķinājies, ka, pametot direktora krēslu skolā, es to varbūt esmu zaudējis pavisam. Tādēļ izšķirties par darbu Saeimā bija ļoti grūti. Taču es neņemos prognozēt, kas un kā būs pēc trīs gadiem.
– Jūs esat arī visai reta amata meistars – klavieru skaņotājs.
– Šo darbu pieprotu jau apmēram desmit gadu. Taču tagad, strādājot Saeimā, ir ļoti grūti sarunāt kādu instrumentu uzskaņot, jo es nezinu, ko darīšu rīt vai parīt, vai mani kaut kur pēkšņi neizsauks.
Skaņot klavieres – tas ir ļoti sarežģīts darbs. Daudz jāmācās un vairāki gadi intensīvi jānostrādā, lai varētu pateikt – jā, es to patiešām protu izdarīt.
– Bauskas mūzikas skolā atzīstamus panākumus gūst ansambļi.
– Mūziķu grupas sniegums vienmēr ir interesants, jo dod bezgalīgas iespējas muzicējot izvērsties. Mans princips bija tāds – audzēkņiem jāspēlē kopā ar skolotājiem. Un viņi arī spēlēja. Labāku skolu par šo kolektīvo muzicēšanu nevar iedomāties. Tas man bija skaidrs sen, tādēļ ļoti aktīvi to atbalstīju, būdams Mūzikas skolas direktors.
– Klāt Līgo svētki, Jāņi. Kāda nozīme tiem jūsu dzīvē?
– Līgo vakarā ierasts pievērst īpašu uzmanību Jāņiem. Taču šāda lieka uzmanības izrādīšana mani mulsina. Kā- pēc gan izcelt Jāņus, ja 23. jūnijā vārdadienu svin Līgas, turklāt tie ir visas tautas svētki.
– Kādas attīstības iespējas, izredzes saredzat, skatot Bausku un rajonu no «augšas»?
– Bez šaubām, Bauska nekad nebūs rūpniecības pilsēta. Manuprāt, baušķeniekiem ir jāizmanto apstāklis, ka caur mūsu rajonu un pilsētu ved ceļš «Via Baltica». Nevajag to uztvert kā vienu vienīgu ļaunumu. Cauri Bauskai mašīnas brauks šā vai tā, tādēļ ir jādomā, kā rīkoties, lai pilsētas un rajona iedzīvotājiem šī ceļa klātbūtne nestu labumu.
To, kāda labklājība valdīs pilsētā un rajonā, lielā mērā noteiks pašu vietējo cilvēku un pašvaldību amatpersonu aktivitātes un centieni. Varu apgalvot pilnīgi droši – laiki, kad «augšās» izdomās kaut ko mūsu vietā, ir sen pagājuši.
– Vai ir maltīte, no kuras nekādā gadījumā neatteiktos?
– Neesmu izvēlīgs ēdājs, taču nelaidīšu garām izdevību nobaudīt karbonādi baraviku mērcē. Jau no mazotnes esmu bijis kaislīgs sēņotājs, tādēļ labprāt atzīstu sēņu mērci. Pie šādas lepnas maltītes noteikti iederētos arī daži malki sarkanvīna.
