Baušķenieki mīl savu pilsētu un patiesi lepojas ar tās «rotu» – Mēmeli un Mūsu. Viņi jūsmīgi apcer upju skaistumu, raksta dzejas par ūdeņu mierīgo plūdumu un gleznaino dabu.
Baušķenieki mīl savu pilsētu un patiesi lepojas ar tās «rotu» – Mēmeli un Mūsu. Viņi jūsmīgi apcer upju skaistumu, raksta dzejas par ūdeņu mierīgo plūdumu un gleznaino dabu. Vienlaikus Mēmele tiek pārvērsta par atkritumu izgāztuvi…
Patiesībā šī mīlestība ne nieka nav vērta, jo skaistie vārdi ir tukši. Vienkārši mums negribas atzīt, ka nemīlam pilsētu, upes un paši sevi. «Bauskas Dzīve» par to pārliecinājās, veicot kājāmgājēju maršrutu pa Mēmeles krastu no pilsētas austrumu gala līdz Bauskas pilij.
Atejas smārds jūtams pa gabalu
Upes kraujā vecas muižas koku pudurī atrodas divas daudzdzīvokļu koka mājas (Rīgas iela 62). Mēmele ir pāris minūšu gājiena attālumā, taču dzīvošanu upes malā namu iemītnieki neuzskata par priekšrocību. Krasts esot piegružots, nezāles kuplojot cilvēka augumā, pēc peldes bērniem uzmetoties augoņi. Sacītais, protams, atbilst patiesībai. Dīvaina vienīgi attieksme – it kā runa būtu par mistiskiem citplanētiešiem, kas piemēslo ūdeņus, jo pašu vainas apziņa iedzīvotājus nenomāc.
Acīmredzot no šīs vietas apmeklējumiem itin veiksmīgi izvairījušies visi, kuru amata pienākumos ietilpst rūpes par pilsētvidi, higiēnu un veselību. Šķiet, inficēšanās briesmas atbaida arī pašvaldības uzņēmumu «Namu pārvalde», jo atkritumu konteineri tiekot izvesti ne biežāk kā reizi mēnesī. To apgalvoja pensionāre Valērija Galvanaucka, kura Rīgas ielas 62. namā dzīvo 58 gadus, un īrniece Irina Labsvārde. Līdz nejēdzībai pārblīvētie konteineri novietoti blakus sešām atejām. To smārds jūtams jau pa lielu gabalu. Redzams, ka daži pat nepūlas atdarīt namiņu durvis, bet dabiskās vajadzības kārto taciņas malā. Netālu atrodas primitīva bedre, kurā 15 dzīvokļu īrnieki izlej samazgas. Sīka urdziņa pa stāvo krauju nemanāmi plūst lejup uz upi…
Noguruši kopt upmalu
«Atrast Mēmelē peldvietu nav vienkārši. Ej, uz kuru pusi gribi, allaž trāpās kāda kanalizācijas caurule, kuras saturs burbuļodams gāžas upē,» stāsta Sarmīte Sipeniece. Viņas vecāku personiskā mājiņa atrodas Mēmeles krastā netālu no gājēju tiltiņa. Sarmītes mamma Natālija Sipeniece atceras, ka trīsdesmitajos gados pilsētnieku iemīļota peldvieta bijusi pie Janeiku strauta. Māju upmalā Natālijas tēvs nopircis 1936. gadā. Saimniecei ir skumji vērot, kā pārvēršas skaistā Mēmele. Par pilsētnieku attieksmi pret dabu noraizējusies arī Sarmīte: «Iepretī mūsu mājai atrodas vienīgā peldvieta ar līdzenu upes pamatu, tomēr jau gadus piecus mēs šeit nepeldamies. Ilgu laiku rūpīgi kopām nelielo pludmalīti, katru dienu uzlasījām drazas. Tagad šo vietu pilnībā pārņēmuši dzērāji. Parasti viņi ierodas vakarā un dzīro līdz rītam. Tukšās pudeles tiek ielidinātas upē, papīri un skārdenes paliek krastmalā. Mēs esam piekusuši ar to cīnīties.
Man nav saprotams, kādēļ netiek publicēti dati par ūdens tīrību pilsētas upēs. Analīžu rezultāti droši vien būtu satriecoši. Upmalā satiktie bērni nesen stāstīja, ka Mēmeles pretējā krastā uzgājuši cauruli, pa kuru plūstot smirdošs ūdens. Tāpat ir pie «Lielzeltiņiem». Arī netālu no tekstilkombināta krastā izveidojušies netīro notekūdeņu dīķi.»
Zampa kā ūdenskritums
Kļūt par gidu smirdošo dīķīšu meklējumos piedāvāja Upes ielas iedzīvotājs Uldis. Viņš pilnībā apstiprināja baušķenieces G. S. redakcijai adresētajā vēstulē minētos faktus. Vairākas dienas Mēmelē burtiski gāzies viss kanalizācijas saturs. Uldis šausminās: «Nezinu, kas tas par šķidrumu. Zampa brāzās kā ūdenskritums un smirdēja briesmīgi. Es atradu sev peldvietu viņpus caurulei.» «Bauskas Dzīve» Uldi apbēdināja, paziņojot, ka «viņpus» atrodas vēl pāris tādu pašu kanalizācijas cauruļu.
Ierodoties avārijas vietā, «gids» bija bezgala izbrīnīts, jo kanalizācijas aku klāja tikko sameistarots jauns vāks. Uldis to nosauca par «pokazuhu». Noplūdes sekas likvidētas, taču cēloņus diezin vai kāds meklēšot…
Toties cits krastmalas iedzīvotājs – Aleksandrs – nesen veica eksperimentu: «Vairākus vecus spaiņus novietoju pie kanalizācijas akas. Vienā minūtē satecēja 30 litru ūdens. Smirdošie notekūdeņi Mēmelē gāzās vismaz trīs mēnešus. Izrēķināju, ka šajā laikposmā upē ieskalots vairāk nekā 3 tūkstoš tonnu mēslu.»
Netīkamais pārgājiens «Bauskas Dzīvei» beidzās Mēmeles krastā pie vecā Rūpkombināta. Objekta dienvidu pusē, līksmi čalodams, joprojām plūda «mūžīgais melnais strauts». Tā izteka meklējama Skolas ielas kanalizācijas sistēmā. Šķiet, nebija nekādas jēgas pūlēties un cirst krūmus Mēmeles līča plašā teritorijā, jo nokļūt pie upes ir gluži vienkārši neiespējami.
