Prostitūcija ir pastāvējusi visos laikos, tikai dažbrīd šī nodarbe ir bijusi vairāk vai mazāk slēpta no sabiedrības acīm.
Prostitūcija ir pastāvējusi visos laikos, tikai dažbrīd šī nodarbe ir bijusi vairāk vai mazāk slēpta no sabiedrības acīm.
Arī Bauskā šis nodarbošanās veids ir bijis pazīstams kopš neatminamiem laikiem. Precīzākas ziņas par to vairāk ir saistītas tieši ar mūsu gadsimtu.
Latvijas Valsts vēstures arhīvā un vecās mūsu apriņķa avīzēs atrodamas dažas visai interesantas liecības par «pērkamajām sievietēm» un «meitu mājām» Bauskā. Tā, piemēram, 1922. gadā Bauskas apriņķa priekšnieks aicina mūsu pilsētas galvu ierasties apriņķa pārvaldes namā «dēļ piedalīšanās komisijā priekš sieviešu apskatīšanas, uz kurām krīt aizdomas, ka tās nodarbojas ar prostitūciju».
Dome neļauj atvērt «meitu māju»
Vēl interesantāks ir atraitnes Dārtas Miķeļa meitas Plaudes 1922. gada 29. jūnija lūgums Bauskas pilsētas Domei. Šo dokumentu citēju pilnā apjomā, jo tas ir saistošs gan stila, gan satura ziņā:
«Kā vispārīgi zināms, tad dzīvoju es Bauskā, Dirdes (tagad Pionieru – R. Ā.) ielā, savās mājās Emmas Ķeģes namā nr. 2, apmēram 21 gadu un turēju turpat priekš pasaules kara apmēram 10 gadu no vietas, bez pārtraukuma, atklātu meitu māju, pie kam mana uzvešanās bija laba, kas jau no tam redzams, tā ka es, lūdzēja, neesmu nekad sodīta tikuse. Še klāt nevaru es atstāt nebilstu, ka minētā nama telpas ir tā būvētas un ierīkotas, ka viņas vienīgi noder priekš atklātas meitu mājas; dzīvokļus viņā ierīkot priekš īrniekiem izmaksātu tik lielus naudas līdzekļus, kādu man un manai minētai māsai nav, kamdēļ mēs abas atrodamies pilnīgā bezizejas stāvoklī, jo telpas, kā vispārīgi zināms, ir ļoti plašas. Es apsolos, ja paģērēts tiktu, aiztaisīt ieejas durvis minētās telpās no Dirdes ielas un ierīkot viņās ieeju caur sētu no Zaļās ielas. Kā vispārīgi zināms, tad ir Bauskā daudz netiklu sieviešu, no kurām draud neaprakstāmas briesmas; es turpretim apsolos, lai to novērstu, uz to stingrāko izpildīt visus likuma nosacījumus. Tādēļ, uz pamata visa pievestā, pagodinos es it padevīgi lūgt: atļaut man, lūdzējai, atvērt Bauskā, augšminētā namā, atklātu meitu māju un izdot par to attiecīgu apliecību.»
Pilsētas Dome šo lūgumu noraidīja. Te jāpiebilst, ka šī «meitu māja» atradās aptuveni tagadējās grāmatnīcas vietā, Zaļās un Pionieru ielas stūrī, tā savus «zelta laikus» bija piedzīvojusi pašā šī gadsimta sākumā, tā sauktajos «cara laikos».
Septiņas ielas prostitūtu rīcībā
Iepriekšminētais pilsētas Domes lēmums problēmu neatrisināja. To apliecina nedaudz vēlāka laika dokumenti. Tā paša gada augustā Iekšlietu ministrijas veselības departaments «atrod Bauskas pilsētas valdes atteikšanos ierīkot punktu priekš Bauskā dzīvojošo prostituēto sieviešu apskatīšanas par nepielaižamu».
Jau pielaidīgāks lēmums tiek pieņemts 1923. gada 18. septembrī: «Attiecībā uz prostitūcijas apkarošanu Dome vienbalsīgi nolemj, ka nevar atvērt atklātus namus un nodarboties ar prostitūciju sekojošās ielās: Pils (Plūdoņa), Sudmalu (Rīgas), Nabagnama (Rūpniecības), Pasta, Skursteņslaucītāju (Saules), Lielā Baznīcas (Baznīcas), Dambja, Mazā Baznīcas (Strautnieka) no Sudmalu ielas līdz Nabagnama ielai, Kalna un Dirdes (Pionieru) ielās.» Tātad, ārpus šī saraksta esošajās ielās (Katoļu, Kalēju, Upes, Rijas, Slimnīcas, Salātu un Biržu) minēto nodarbi varēja piekopt bez ierobežojumiem. Te uzreiz gribas atcerēties 1998. gadā pieņemto likumu, ka prostitūcija ir atļauta ar pilsētas Domes lēmumu noteiktās vietās. Rīgā un vairākās citās Latvijas pilsētās izraisījās diskusijas un pat tika veikta pilsētnieku aptauja par vēlamākajām pērkamo sieviešu pulcēšanās vietām. Cik man zināms, tad Bauskā šis jautājums pēdējā laikā nav ticis risināts, lai gan arī mūsu pilsētā prostitūcija pastāv.
Plaukst nelegālais bizness
Atkal atgriežoties pagātnē, jāsecina, ka saimnieciskās dzīves uzplaukums Bauskā samazināja pērkamo sieviešu skaitu, jo 1931. gada 2. janvāra «Bauskas Vēstnesī» atrodams raksts ar intriģējošu virsrakstu: «Vienīgā Bauskas prostituētā piesista.» Var jau būt, ka tā bija vienīgā, kas tikusi oficiāli reģistrēta un kārtīgi maksājusi nodokļus, bet citas ir strādājušas nelegāli. Minētais rakstiņš bija visai īss:
«22. decembrī kādā viesnīcā pie galdiņa dzēruši vairāki vīrieši. Tur iegājusi arī prostituētā Olga Lejniece. Viens no vīriešiem – Kārlis Ķerpis – uzaicinājis viņu sev līdz, bet, kad tā negājusi, viņš to nogrūdis no krēsla un pats aizgājis. Vēlāk, kad arī O. L. izgājusi uz ielas un sarunājusies, pie tās piesteidzies Ķerpis un sācis sist. O. L. tagad lūdz saukt K. Ķ. pie atbildības par kaušanos.» Jāsecina, ka prostitūcija vairāk izplatās tieši kara un juku laikos, kā arī vēstures periodos, kad ekonomiskās krīzes apstākļos cilvēki ir gatavi pelnīt iztiku ar savu miesu. Vienīgi padomju varas periodā varasvīri apgalvoja, ka «visbrīvākajā valstī pasaulē» prostitūcija nepastāv, tomēr, neraugoties uz bargiem sodiem, bija sastopamas gan pērkamas sievietes, gan pērkami vīrieši.
