Gleznains ir Mēmeles upes krasts Brunavas pagasta pašā pierobežā.
Gleznains ir Mēmeles upes krasts Brunavas pagasta pašā pierobežā.
Pakāpušās kalnā, te stāv Upenieku mājas. Senākos laikos tās saukuši par Kapmājām. Kad pēc kara cēla jaunās ēkas, tad, šķūrējot zemi, smiltīs atrada ne mazums kaulu no seniem apbedījumiem. Leģendas stāsta, ka šī varētu būt viena no daudzajām Saules kaujas cīņu vietām. Iespējams, ka cīņu vietas tuvumā celtās mājas devušas arī tik daudz spēka to saimniecei Alīdai Bišai-Kirilkai. 95 gadi nodzīvoti šajā saulē, 70 pie Mēmeles.
Ledus blāķi līdz pirtiņas paksim
Alīda Kirilka dzimusi Valmieras rajona Rencēnu pagastā. Bērnības takās izskraidīti Gaujas līči. Vēlākajos Vidzemes apciemojuma laikos noskatīts ne viens vien laukakmens, ko gribētos pārvest uz acīm vienmuļo, bet nu jau sirdij arī mīļo Zemgali. «Nevaru iedomāties dzīvi bez ūdens tuvuma,» stāsta Alīda Kirilka. «Lai arī slimība neļauj iet peldēties, upes plūdums pie mājām man ir vajadzīgs rosmes, skaistuma un sirdsbagātības dēļ. Tepat no istabas loga ir skatīti pavasara pali, vērots, kā ledus blāķi uzkāpj līdz pat pirtiņas paksim. Neesam līdz tādai nabadzībai nodzīvojušies, lai no upē nozvejotā būtu jāpārtiek, bet mazdēls Jancis zivis kaķu mielastam noķer, nereti gadās arī kaut kas pašiem notiesājams.
Pļaujot veldzina izkapti Mēmelē
Ūdens tecējums Mēmelē šajos gados nav mainījies, bet krasti un apkārtne gan kļuvuši citādi. Diemžēl ne uz labo pusi. Ar vēju un ūdeni sanestas nezāles no apkārtējiem laukiem, tādēļ upe vairāk aizaugusi. Kad vēl bija dzīvs vīrs, viņš izpļāva krastus līdz pašam ūdenim, pamērcēja izkapti Mēmelē un pļāva atpakaļ. Lielāko postu Mēmelei nodarīja padomju laikos. Atceros, vienreiz viss mājas jumts kā ar sarkanu bija nosēts, kad lidmašīna no gaisa kaisīja minerālmēslus. Vēl agrāk pa upi pludināja baļķus, tie arī vairāk gultni patīrīja. Garām mūsu mājai tek strautiņš. Savulaik tā krastos auga sulīga stiebrzāle, tajā parasti aitas ganījām. Veicot apkārtnes meliorāciju, novadgrāvju ūdeņus ievadīja strautā. Tagad tur ik gadu viss aizaug ar suņuburkšķiem. Lai gan cilvēka nepārdomātā rīcība daudzviet upes krastos ir redzama, es joprojām apgalvoju, ka Mēmele vēl ir tā pati.
Latvijas lauki jāiztīra no nezālēm
Mūsu mājas zemi vecaistēvs, muižas vagars būdams, nopirka. Šī ir viena no auglīgākajām zemēm pagastā, bet bez cilvēku darba tāpat nekas nenotiek. Pirms kara mēs un apkārtējie, cītīgi strādājot, rūpīgi laukus un grāvmalas apkopjot, bijām panākuši, ka nezāles mūsu tīrumos neredzēja. Atceros, kartupeļu lauks ziedēja balts un tajā nespīdēja neviena usnīte vai balandīte. Kad 1994. gadā pirmie pagastā atguvām un reģistrējām Zemesgrāmatā savu īpašumu, tā bija mana visstingrākā apņemšanās – attīrīt laukus no nezālēm. Tas viegli nedodas. Dīvainākais, ka nevar nolīgt kārtīgus strādniekus, kas visu godam padarītu. Pagastā daudzi žēlojas par bezdarbu, bet, kad es zvanu un lūdzu, protams, par maksu, izpļaut man strauta malu un upes krasta pļavu, darīt neviens negrib. Ja ar slinkumu mūsu valstī tiks galā, tad Latvijā sāksies laba dzīve.
Atceros no bērnības un nesen vēl arī gudru ļaužu publikācijās lasīju, ka lauku malās ir jāstāda priedes, jāveido priežu audzes. Tādējādi arī tiks ierobežota nezāļu izplatīšanās. Esmu sarunājusi ar vietējo mežzini, un nākampavasar divos hektāros iecerēts iestādīt priedītes. Man jābūt klāt, jāredz, kā viss tiks izdarīts. Lūdzu Dieviņu, lai dod man vēl gadus piecus laika šo ieceri īstenot. Tad arī būšu savu šīs zemes misiju paveikusi.»
