Pagājušajā sestdienā baušķenieki noskatījās Latvijas Nacionālās operas sezonas noslēguma izrādi Cēsīs – Džakomo Pučīni operu «Turandota».
Pagājušajā sestdienā baušķenieki noskatījās Latvijas Nacionālās operas sezonas noslēguma izrādi Cēsīs – Džakomo Pučīni operu «Turandota».
Operas režisors ir Guntis Gailītis, bet vakara izrādi diriģēja Gintars Rinkevičs. Savos iespaidos ar «Bauskas Dzīves» lasītājiem dalās SIA «Veselība» Bauskas aptiekas vadītāja Sarmīte Sipeniece.
Daba veido izrādes dekorācijas
«Sabiedrībā izveidojies priekšstats, ka operu izrādēm vislabvēlīgākā gaisotne ir teātra ēkas svinīgums, cēlums, krāšņās dekorācijas un gaismas. Uzskatu, ka «Turandotas» izvēle par sezonas noslēguma izrādi un tieši Cēsu pils estrādē ir bijusi ļoti veiksmīga,» tā savus iespaidus sāk S. Sipeniece.
«Bija jauks un skaists sestdienas vakars. Izrāde sākās pulksten deviņos, un pirmajā cēlienā tika izmantots dabiskais apgaismojums. Dekorācijas uz Cēsu pils torņu fona raisīja asociācijas ar Ķīnas mūri. Rietošās saules stari vēl rotājās tajās. Starpbrīžos putnu dziesmas parka lielajos kokos kliedēja mūzikas skaņu trūkumu. Pēdējais cēliens sākās krēslā, un starmešu gaismā zeltījās skatuves ietērps un mākslinieku kostīmi. Arī aktieru lieliskais sniegums šo vakaru skatītājiem pārvērta brīnišķā atpūtā. Prinča Kalafa lomā bija solists no Honkongas Vorens Moks, savukārt cietsirdīgās, bet emocionālās princeses Turandotas partiju dziedāja Ieva Kepe.
Mēness noraugās ķīniešu kaislībās
Daba veicināja emocionālo pārdzīvojumu izrādes laikā. Pat mēness neslēpās aiz mākoņiem, bet ieinteresēti noraudzījās ķīniešu princeses Turandotas nežēlībā. Skaista kā saule, bet auksta kā ledus Turandota vienaldzīgi noraugās savu pavadoņu lūgšanās. Sodam tiek nolemts kārtējais nevainīgais princeses iedomu upuris. Par tādu jākļūst arī tatāru ķēniņa Timura dēlam princim Kalafam. Operas dramaturģija balstās uz diviem kontrastējošiem spēkiem – drūmo, ļauno, traģisko un žilbinoši saulaino, heroiska patosa pilno. Mīlestība ir tas spēks, kas spēj atkausēt pat visnežēlīgākā cilvēka sirdi. Turandota nespēj pretoties prinča Kalafa skūpstam. Salūtam uzziedot Cēsu pils estrādes naksnīgajās debesīs, izrāde izskan ar himnu mīlestībai, saulei un dzīvībai.
Triju stundu nakts braucienā no Cēsīm uz Bausku ausīs skan klasiskā mūzika, emocijas un pārdomas neļauj vaļu miegam. Bauskā iebraucam, pirmo austošo saules staru sveikti.»
