Stelpes pagasta «Nukšās» 25. jūnijā uz 50 laulībā aizvadītiem gadiem atskatījās Oskars un Aina Skujas.
Stelpes pagasta «Nukšās» 25. jūnijā uz 50 laulībā aizvadītiem gadiem atskatījās Oskars un Aina Skujas.
Oskars 1945. gadā Codes ciemā kādas kulšanas talkas laikā ieskatījās iecavniecē Ainā, kura par piena pārraudzi bija nosūtīta uz ciemu darbā. Vēlāk Ainu komandēja uz Stelpi, un kopā ar Oskaru viņa «nogruntējās» tur.
Oskara un Ainas kopīgais dzīves ceļš aizsākās 1949. gadā. Sareģistrējās viņi Stelpes ciema padomē ar nodaļas pārziņa svētību. Kopīgiem spēkiem vēlāk izaudzināti un izvadīti pasaulē dēli Gunārs un Jānis, meita Skaidrīte.
«Saimniekošana laukos – tas ir latviešu dzīvesveids,» saka Oskars, norādīdams uz pašu vairāku hektāru plašo zemnieku saimniecību. «Mūsu, Skuju, dzimtā vīri nekad sievas nav pametuši. Ka sieva pamet vīru – tā gan ir gadījies,» stāsta Oskars, vaicāts, kā piecdesmit gadu spējuši ar sieviņu sadzīvot. «Vienmēr ir bijis daudz jāstrādā, tādēļ par nerātnībām nav bijis laika domāt,» bilst Aina.
«Savu reizi ir bijuši strīdi, taču par sadzīviskām lietām. Gadījās vīram aizpļāpāties pēc darba, kas cits atlika – bija jāsadod «pa ragiem», lai zina, ka jānāk laikus mājās,» tā Aina. «Oskars pēc horoskopa ir Ūdensvīrs, es – Lauva. Viens «peld» lēnām, otrs ātri aizsvilstas,» saka Aina. «Esam noturējušies kopā arī par spīti tam, ka Oskars vienmēr bijis ticīgs cilvēks, bet es visus padomju laikus – komuniste. Mūsu visi trīs bērni kristīti baznīcā, taču es tur klāt nebiju,» atceras viņa.
Lai gan Oskars un Aina dzīvo diezgan nomaļus no pagasta centra, viņi ir labi informēti par norisēm rajonā, Latvijā un pasaulē, jo rūpīgi izlasa laikrakstus «Bauskas Dzīve», «Diena» un «Lauku Avīze». «Ja neizlasa dienišķo avīzīti, tad nav nekādas dzīves,» atzīst Aina. Oskars, kuru aizrauj politika, atceras, ka avīžu lasīšana bijusi viņam saistoša jau kopš bērnības. «Toreiz brīvajos brīžos lūdzu saimniekam atļauju iet pie viņa laikrakstus palasīt. Atļāva ar’. Vairākas reizes uz avīžu kaudzītes bija «aizmirsta» sauja santīmu. Tos vienmēr atbīdīju malā. Vēlāk dārzā nejauši noklausījos, kā mana saimniece lielās kaimiņienei: «Tavējais kalpa zēns zog, saki? Man gan puika pavisam citāds.» Kopš tiem laikiem sapratu, ka nav nekā labāka kā būt kārtīgam un godīgam visās lietās un vietās,» piebilst Oskars.
JĀNIS FOLKMANISStelpes pagasta «Nukšās» 25. jūnijā uz 50 laulībā aizvadītiem gadiem atskatījās Oskars un Aina Skujas.
Oskars 1945. gadā Codes ciemā kādas kulšanas talkas laikā ieskatījās iecavniecē Ainā, kura par piena pārraudzi bija nosūtīta uz ciemu darbā. Vēlāk Ainu komandēja uz Stelpi, un kopā ar Oskaru viņa «nogruntējās» tur.
Oskara un Ainas kopīgais dzīves ceļš aizsākās 1949. gadā. Sareģistrējās viņi Stelpes ciema padomē ar nodaļas pārziņa svētību. Kopīgiem spēkiem vēlāk izaudzināti un izvadīti pasaulē dēli Gunārs un Jānis, meita Skaidrīte.
«Saimniekošana laukos – tas ir latviešu dzīvesveids,» saka Oskars, norādīdams uz pašu vairāku hektāru plašo zemnieku saimniecību. «Mūsu, Skuju, dzimtā vīri nekad sievas nav pametuši. Ka sieva pamet vīru – tā gan ir gadījies,» stāsta Oskars, vaicāts, kā piecdesmit gadu spējuši ar sieviņu sadzīvot. «Vienmēr ir bijis daudz jāstrādā, tādēļ par nerātnībām nav bijis laika domāt,» bilst Aina.
«Savu reizi ir bijuši strīdi, taču par sadzīviskām lietām. Gadījās vīram aizpļāpāties pēc darba, kas cits atlika – bija jāsadod «pa ragiem», lai zina, ka jānāk laikus mājās,» tā Aina. «Oskars pēc horoskopa ir Ūdensvīrs, es – Lauva. Viens «peld» lēnām, otrs ātri aizsvilstas,» saka Aina. «Esam noturējušies kopā arī par spīti tam, ka Oskars vienmēr bijis ticīgs cilvēks, bet es visus padomju laikus – komuniste. Mūsu visi trīs bērni kristīti baznīcā, taču es tur klāt nebiju,» atceras viņa.
Lai gan Oskars un Aina dzīvo diezgan nomaļus no pagasta centra, viņi ir labi informēti par norisēm rajonā, Latvijā un pasaulē, jo rūpīgi izlasa laikrakstus «Bauskas Dzīve», «Diena» un «Lauku Avīze». «Ja neizlasa dienišķo avīzīti, tad nav nekādas dzīves,» atzīst Aina. Oskars, kuru aizrauj politika, atceras, ka avīžu lasīšana bijusi viņam saistoša jau kopš bērnības. «Toreiz brīvajos brīžos lūdzu saimniekam atļauju iet pie viņa laikrakstus palasīt. Atļāva ar’. Vairākas reizes uz avīžu kaudzītes bija «aizmirsta» sauja santīmu. Tos vienmēr atbīdīju malā. Vēlāk dārzā nejauši noklausījos, kā mana saimniece lielās kaimiņienei: «Tavējais kalpa zēns zog, saki? Man gan puika pavisam citāds.» Kopš tiem laikiem sapratu, ka nav nekā labāka kā būt kārtīgam un godīgam visās lietās un vietās,» piebilst Oskars.
