Bauskas rajonā un Latvijas laukos līdz 1. jūlijam ir beidzies viens posms mājlopu reģistrācijas procesā.
Bauskas rajonā un Latvijas laukos līdz 1. jūlijam ir beidzies viens posms mājlopu reģistrācijas procesā. Visiem liellopiem vajadzētu būt apzīmētiem ar krotālijām, proti, īpašām numurzīmēm, kas norāda dzīvnieka izcelsmi un piederību noteiktai valstij. Ganāmpulku reģistrācijas mērķis ir tikai slavējams – gūt precīzus datus par mājdzīvnieku skaitu un apriti Latvijā. Tādējādi iespējams precīzi noskaidrot, cik daudz gaļas produktu Latvijā saražots un cik jāieved no citurienes. Jauninājuma ieviešana notiek pēc Eiropas Savienības standartiem, un mūsu valsts lopkopībai jābūt gatavai iekļauties starptautisko direktīvu kanonos.
Bet tas viss notiek ne tik gludi, kā bija iecerēts. Biju aculieciniece tramīgai sarunai. Mājlopu reģistrators pieteicās iezīmēt zemnieku saimniecības liellopus, bet saimniece kļuva nešpetna – nevajag nekādu krotāliju, kur es tos auskarotos lopus likšu. Buļļus izdodas pārdot tikai ar uzpircēju starpniecību un viņi negrib ņemt iezīmētos dzīvniekus… Aiz šī fakta slēpjas vairāku personu negodīgums. Ja krotālijas nav ieliktas un īpašnieks neuzrāda mājdzīvnieka pasi, tad vetārsts nedrīkst noformēt dokumentus par lopa kautķermeni, savukārt gaļu nevar arī pieņemt pārstrādei. Tā pa aplinkus ceļiem dzīvnieks «pazūd». Nav garantijas, ka mājlopa pase nokļūs datu apstrādes punktā (no 1. jūlija šo darbu veic rajonu lauksaimniecības departamenti), un ziņas par vairs neesošu dzīvnieku izslēgs no datorizētās uzskaites. Tāda rīcība joprojām nesniegs skaidrību par Latvijas lopkopību. Mājlopu reģistrāciju organizē rajona zootehniskais dienests, bet tā jākontrolē veterinārajam dienestam. Pēc jaunajiem noteikumiem liellopi, kuri nav apzīmēti, pat nedrīkstētu atrasties ganībās… Bet vai kāds to stingri ievēro?
Rajona Lauksaimniecības departamenta galvenā zootehniķe Aija Lokmane noskaidrojusi, ar kuriem ganāmpulku reģistratoriem varēs atkal slēgt līgumus par iesāktā darba turpināšanu, jo apzīmēšanā būs iekļautas arī cūkas un aitas. Dažos pagastos reģistratores kājām izstaigājušas vai ar velosipēdu izbraukājušas visas lauku sētas. Tas izklausās neticami, bet pārvietošanās uz četriem riteņiem izmaksā dārgāk un ne jau no katra laucinieka var iekasēt to summu, kas pienākas.
Jāšaubās, vai visi vēlēsies pirkt krotālijas, jo tikai mājlopu reģistrēšanas sākumā tās iedalīja bez maksas (no 1. jūlija viena teļa «auskari» ir Ls 0,50 vērti).
Nereti laukos jāsastopas ar tādiem saimniekiem, kuri no mājlopu reģistrēšanas atsakās, kā arī neņem dzīvnieku pases. Brīžiem šķiet, ka mēs paši negribam precizitāti un esam vēl lielākas nekārtības veicinātāji.
Diemžēl Latvijā valstiskā un saimnieciskā nesakārtotība iet roku rokā, un ne jau es vienīgā aizdomājos, ka noteiktām aprindām tā ir izdevīgi. Tad vieglāk manipulēt ar datiem un faktiem, lai patiesību nomaldinātu līkloču ceļos un virzītu kādas grupas intereses, kuras balstās uz «zelta vērdiņu». Pārmaiņu laikos, šķiet, par to nekā cita stiprāka nav.
