Rīgas Sāpju Dievmātes baznīcas prāvests Andrejs Trapučka reizi mēnesī organizē braucienu uz visā pasaulē pazīstamo svētvietu Medžugorji, kas atrodas Bosnijā-Hercegovinā (Dienvidslāvija).
Rīgas Sāpju Dievmātes baznīcas prāvests Andrejs Trapučka reizi mēnesī organizē braucienu uz visā pasaulē pazīstamo svētvietu Medžugorji, kas atrodas Bosnijā-Hercegovinā (Dienvidslāvija).
Leģenda par Dievmātes Marijas parādīšanos
1981. gada 24. jūnijā Medžugorjē kalnā, kas vēlāk nosaukts par Rožukroņa kalnu, sešiem bērniem parādījusies svētā Dievmāte Marija. Viņa uzrunājusi pārsteigtos bērnus: «Es jūs katru aicinu pie ticības. Ir pienācis jūsu laiks. Bez jums Dievs Kungs nevar realizēt to, ko viņš grib. Mīļie bērni, ar lūgšanām diendienā jūs augat un tuvojaties Dievam.» (Brīvs tulkojums no krievu valodas.) Bērni izbijušies, stāstījuši par pieredzēto pieaugušajiem, bet viņi neticējuši. Tas pats atkārtojies vēlreiz, un vienīgi mūks Jozo Zovko bērniem noticējis. Viena no toreizējām pusaudzēm Vicka tagad diendienā pieņem apmeklētājus. Svētā Marija viņai parādoties ik dienu (plkst. 18.40) noteiktā stundā. Vicka nedrīkstot izpaust visu, ko viņai sakot Dievmāte, tikai to, ka jālūdzas, jo vienīgi ar lūgšanām var atvairīt postu pasaulei.
Brīnumi tomēr pastāv
Svētceļojumā uz Medžugorji ir devušies arī vairāki baušķenieki. «Bauskas Dzīve» uzrunāja Gerdu Rupku un Dzidru Rikmani, kuras Medžugorji apmeklējušas šopavasar Lieldienu laikā un arvien vēl nespēj atrast īstos vārdus, ar kuriem izteikt izjusto. Pieminot Dienvidslāviju un jo īpaši Bosniju-Hercegovinu, grūti iedomāties, ka tur varētu rast svētību un mierinājumu. Taču pasaulē tomēr ir brīnumi, par to pārliecinājušās arī abas svētceļnieces.
– Horvātijā vēl bija redzamas kara postījumu sekas. Pussagruvušas pamestas mājas, ložu un šķembu izraibinātas, visur mētājās sadzīves priekšmeti. Ikviens varēja iztēloties, kas tur ir noticis. Taču bija kāda robeža, kuru pārbraucot nokļuvām pilnīgi citā pasaulē, ko nav skāris neviens šāviņš.
Medžugorje ir pilsētciemats, līdzīgs mūsu Iecavai. Tur dzīve rit mierīgi un klusi, bez steigas. Ir kafejnīcas un restorāni, bet dzērājus neredz. Ielas tīras, automašīnu logos svētās Dievmātes attēls. Šoferi pieklājīgi, vienmēr apstājas, dodot ceļu gājējiem. Baznīcas ir pārpildītas, dievlūdzēju vidū daudz vīriešu, ģimenes ar bērniem. Īpaši domāts par jauniešiem, nakts aderācijas notiek arī ar mūziku un dejām.
Prāts nepakļaujas izjūtām
– Cilvēki ielās, veikalos, arī ģimenē, kur dzīvojām, ir ļoti labestīgi, smaidīgi. Likās, ka tur nav vietas ļaunumam, skaudībai, naidam. Ir arī Latvijā svētvietas, bet nav tā dvēseles saviļņojuma, kas tevi pārņem Medžugorjes un tai tuvējās baznīcās. Grūti bija saprast, kā tas ir – lūgties no sirds. Tagad zinām, bet ne jau visas izjūtas pakļaujas prātam, ne visu var izteikt vārdos. Tas katram pašam jāpārdzīvo, jāuzkāpj pie krusta Dievmātes Parādīšanās kalnā. Vēl jāuzkāpj Krusta kalnā un jāiziet akmeņainais Krustaceļš, lūdzot un savas vainas nožēlojot.
Uz Medžugorji nebraucām ziņkāres dēļ, bet ar ticību, ka viss ir noticis tā, kā stāsta leģenda. Vēlējāmies izlūgt ģimenei un sev svētību. Nekas no redzētā un izjustā neizgaist, tikai nostiprinās.
Visi ceļi ved uz svēto vietu
– Uz svētās Dievmātes Parādīšanās vietu brauc cilvēki no visas pasaules – pa vienam, ģimenes ar bērniem. Tur var sastapt narkomānus un citas nelaimes piemeklētus. Tur skan visas pasaules valodas, bet šķiet, ka visi saprotas vienā – lūgšanas valodā.
