Turpinām iztirzāt tēmu par sānsoļiem ģimenē. Paldies tiem lasītājiem, kuri starp ravēšanām un citiem vasaras darbiem varējuši atlicināt laiku, lai uzrakstītu vēstuli un dalītos pārdomās par šo delikāto tēmu – neuzticība.
Turpinām iztirzāt tēmu par sānsoļiem ģimenē. Paldies tiem lasītājiem, kuri starp ravēšanām un citiem vasaras darbiem varējuši atlicināt laiku, lai uzrakstītu vēstuli un dalītos pārdomās par šo delikāto tēmu – neuzticība.
«Gribas pastāstīt nedaudz par dzīvi ar vīru. Iedziļināties atmiņās. Varu teikt, ka ne viss ir zelts, kas spīd. Parasti no ārpuses izskatās pievilcīgs puisis, bet kāda ir viņa sirds un dvēsele – to iepazīst ar laiku. Kad sākas ziedošā, saulainā vasara, sirds aicina aiziet pastaigāties rāmajos saulrieta vakaros. Aiziet uz deju placi. Uzgriezt valsi ar patīkama izskata puisi. Un nāk laiks, kad viņš lūdz tavu roku. Tad apprecas. Paiet laiks, nāk pasaulē bērni. Un gadās arī tā, ka mazās atvasītes kļūst par traucēkli mīļajam vīram. Līdzīgi bija ar mani.
Mēs apprecējāmies pienākuma dēļ. Tā apgalvoja mans vīrs. Manā dzīvē mīlestības nebija, tikai aizraušanās un pienākuma apziņa. Cep, vāri, gaidi vīru vakariņās un nesagaidi. Un tā berz, mazgā vīram drēbes, bērniem, sev. Vīrs strādāja par autobusa šoferi. Sāka vadāt mīļākās. Tādas jau bija vairākas. Piesējās par katru sīkumu. Par bērniem nerūpējās, jo viņi bija traucēklis.
Ģimenē viņam nebija pienākuma apziņas. Bet darbā gan. Darbā bija precīzs, akurāts, viņa autobuss vienmēr ripoja. Ar vīru laulībā nodzīvoju 23 gadus. Un tad notika kaut kas briesmīgs. Ne vārdos izteikt, ne uz baltas lapas uzrakstīt… Katru pavasari un vasaru eju apkopt viņa kapa kopiņu, bet bijušās mīļākās pie viņa kapa neaiziet. Ir pagājuši septiņi gadi, kopš vīrs miris – ciešanas un slimības dēļ. Laiks iet uz priekšu. Un arī dzīve. Bērni ir lieli, katram ir sava ģimene. Tikai jaunākajai vēl jābeidz vidusskola. Esmu divu mazbērnu vecmāmiņa. Ar tiem lepojos visvairāk.
Ar cieņu – R. L. Bauskā»
