Šodien septiņdesmito dzimšanas dienu svin Ēriks Gruzis. Jubilārs dzimis Ogres rajona Birzgales pagastā.
Šodien septiņdesmito dzimšanas dienu svin Ēriks Gruzis.
Jubilārs dzimis Ogres rajona Birzgales pagastā. Darba mūžu viņš sācis Madonas mežniecībā, kur pēc Latvijas Lauksaimniecības universitātes Meža fakultātes beigšanas viņu nosūtījusi Valsts sadales komisija. Tā visa dzīve pagājusi, rūpējoties par Latvijas lielāko bagātību – mežiem.
Izvēle neliek vilties
Kopš 1964. gada Ē. Gruzis ar dzīvesbiedri Paulīni dzīvo Bauskas rajonā. Līdz pat pensijas vecumam abi strādājuši bijušajā Bauskas Mežrūpniecības saimniecībā, kur jubilārs bijis galvenais mežzinis un darbojies mežu atjaunošanas, kopšanas, aizsardzības un medību jomā.
Ē. Gruzis stāsta, ka pēc vidusskolas beigšanas nav bijusi izvēlēta kāda noteikta profesija tālākām studijām. Klases audzinātāja tad pamācījusi, ka jebkurā darbā atrodamas gan pozitīvās, gan negatīvās puses un liela loma ir veiksmei. Jau mācību laikā universitātē topošais mežzinis sapratis, ka izdarījis pareizo izvēli.
Zaķi nomedī… Vosam
Strādājot Bauskā, Ē. Gruzis «bijis spiests» būt arī mednieks, jo mežziņa pienākumos ietilpusi darbošanās Valsts Medību saimniecībā. Reizi gadā dabas jaukumus braukuši izbaudīt ministri. Par šo laiku jubilāram ir īpašas atmiņas. Uz Bausku medīt braucis arī toreizējais partijas ideoloģiskais sekretārs Augusts Voss. Zaķu medībās ir īpašs likums – upuri iegūst tas, kurš pēdējais izšauj. Tā nu Ērika Gruža nošauto garausi lielīgi paņēmis Voss, jo lodi bija raidījis pēdējais. Šo notikumu jubilārs atceras ar smaidu un stāsta, ka kopumā nomedījis piecus aļņus un milzum daudz zaķu. Viņu skumdina fakts, ka pēc padomju saimniecību lauku nepārdomātas mēslošanas ar ķimikālijām garaušu palicis ievērojami mazāk nekā sešdesmitajos gados.
Ē. Gruzis ir arī makšķernieks, kurš nepretendē uz lieliem lomiem, bet priecājas, ka tikai copē.
Godīgums pret darbu un cilvēkiem
Jubilāra dzīvesbiedre Paulīne Bauskas Mežrūpniecības saimniecībā bijusi koksnes rūpniecības inženiere. Viņa atceras, ka padomju laikos pa visu saimniecību sūtījuši Latvijas koka karotes, pinuši grozus un apgādājuši Ukrainas raktuves ar balsta kokiem. Nepatīkami redzēt, kā mūsdienās privātīpašnieki bezatbildīgi izcērt un neatjauno savus mežus.
Vīru viņa raksturo kā paskarbu, bet ļoti godīgu cilvēku, kura padotajiem nav klājies viegli. Paulīne stāsta, ka dzīvesbiedrs nekad nav rīkojies, savtīgu nolūku vadīts, tādēļ nekādus mantiskus labumus nav iemantojis.
Vaicāts par ilgotu dāvanu jubilejā, Ē. Gruzis atbildēja, ka vienīgais, ko vēlētos, ir nedaudz veselības, jo visa pārējā pietiekot.
