Grupa bibliotekāru no mūsu rajona divas jūlija nedēļas pavadīja Latvijas Bibliotēku biedrības organizētajā ceļojumā pa Norvēģiju un Zviedriju.
Grupa bibliotekāru no mūsu rajona divas jūlija nedēļas pavadīja Latvijas Bibliotēku biedrības organizētajā ceļojumā pa Norvēģiju un Zviedriju. Ekskursijas pa Ziemeļvalstu ievērojamākām vietām mijās ar profesionālu interesi, apmeklējot vairākas bibliotēkas.
Maija Šmite un Irēna Vadapāla (grupā arī Sarmīte Freimane un Aina Ezergaile) «Bauskas Dzīvei» stāstīja par redzēto.
Zviedru karavīru trofejās – grāmatas
– Zviedrijas Karaliskajā bibliotēkā mūs sagaidīja Jānis Krēsliņš. Latvietis, kurš skolojies Ņujorkā, bet uz Zviedriju atbraucis tikai palasīt un… tur palicis. Šajā krātuvē ir daudz Latvijas grāmatu, jo zviedri no kara vietām vienmēr atgriezušies ar trofejām. Astoņdesmitajos gados bibliotēku vajadzējis paplašināt. Tolaik Zviedrija pārdzīvojusi ekonomisko krīzi, un visai lēti uzbūvētas divas piecstāvu ēkas, kas atrodas 40 metru pazemē. Tur vēl gadu desmitiem pietikšot kur izvietot grāmatas, nodrošinot tām vajadzīgo saules gaismu, siltumu un mitrumu.
Internets pieejams katram
Bergenas municipālo bibliotēku (Norvēģija) izmanto puse šīs pilsētas iedzīvotāju. Ir izveidots speciāls mobilo bibliotēku fonds. Kad notiks pagastu apvienošana, mobilā bibliotēka būs ideāls modelis iedzīvotāju apkalpošanā. Bibliotēku automatizācija Bergenā pabeigta jau 1994. gadā, un tur uzskata, ka neviens bibliotekārs nevar būt par vecu tehnisku lietu apguvei. Ikvienam pieejams ir internets, turklāt 15 minūšu – bez maksas. Arī Bergenā ir finansiālas problēmas, bet grāmatu naudu citām vajadzībām neizmanto: ja nav grāmatu, nav bibliotēkas.
Viss sākas ar dāvinājumu
Norvēģija pirmo bibliotēku likumu ieguva jau 1935. gadā, bet bibliotekārās izglītības darbs sākās pēc četriem gadiem. No 1964. gada darbojas programma bibliotēku un rakstnieku atbalstīšanai.
Oslo lepojas ar Deihmanskas bibliotēku, kuras sākumi rodami 1780. gadā, kad izglītots ierēdnis Kārlis Deihmanis uzdāvinājis savu grāmatu kolekciju bibliotēkai. Divsimtgadu laikā daļa kolekcijas gājusi bojā.
Deihmanskas bibliotēkā strādā 323 darbinieki, tajā ir imigrantu valodu nodaļa, bērnu un pusaudžu nodaļa, mūzikas nodaļa, uzziņu nodaļa, kā arī skolu apkalpošanas nodaļa, kādas Latvijā vēl nav. Tā apkalpo skolas Oslo, veidojot grāmatu kolekcijas skolotājiem, klasēm – atbilstoši literatūras programmai. Uzziņu nodaļas fonds veidots no visas pasaules, daudzi izdevumi ir mikrofilmēti. Radīts speciāls serviss, kur cilvēki no visas valsts var jautāt un atbildi saņemt jau nākamajā dienā. Parasti ik dienu nākoties atbildēt uz vismaz 20 jautājumiem.
Likums tuvina informāciju tās lietotājam
Norvēģijā ar likumu noteikts, ka ikvienā skolā jābūt bibliotēkai, kam jāapkalpo mācību process.
Oslo publiskajā bibliotēkā redzējām arī grāmatas latviešu valodā: I. Grebzdes, I. Ziedoņa, J. Janševska, A. Niedres u. c. autoru izdevumus. Arī Lillehammeres bibliotēkā Latvijas vārds nebija svešs, jo darbinieki sarakstoties ar kolēģiem Latgalē.
Rezumējot dzirdēto un redzēto, secinājām, ka publisko bibliotēku uzdevumi Latvijā un apciemotajās Ziemeļvalstīs ir vieni un tie paši: veicināt vispārējo izglītību un kultūras aktivitātes, sniegt vajadzīgo informāciju ikvienam. Datorizācijas process tur jau pabeigts, bet Latvijā tas tikai sākumstadijā. Arī Bibliotēku likums vēl īsti nedarbojas. Esam pārliecinātas, ka mums sava darba pilnveidošanai enerģijas pietiks, bet papildu zināšanas sniedz arī iepazīšanās ar kolēģu veikumu citās valstīs.
Brīnumainākais ir tas, ka mums jasmīni šovasar ziedēja divreiz…
