Ieraugot krāšņi saposto Vecumnieku ciema Lejzemnieku kapsētu, ienāca prātā Paulu Koelju vārdi – «Dievs katram ir sagatavojis taku, pa kuru jāiet.» Labus vārdus mēdz salīdzināt ar zeltu.
Ieraugot krāšņi saposto Vecumnieku ciema Lejzemnieku kapsētu, ienāca prātā Paulu Koelju vārdi – «Dievs katram ir sagatavojis taku, pa kuru jāiet.» Labus vārdus mēdz salīdzināt ar zeltu. Tie dara mūs stiprus, palīdz nenodzist ticības un cerības liesmiņai. Tie ir vajadzīgi, jo ārstē mūsu dvēseli.
Bet kā vērtēt labus darbus? Tos, kas netiek veikti pēc pavēles. Un kas tie ir par cilvēkiem, kas, nesaņemot ne santīma, rada brīnumus?
Gandarīti kapu svētkos varējām vērot gaumīgi sakopto, ziedos grimstošo kapsētu. Kādreizējā krūmāja vietā izveidots ērts ceļš, atjaunoti kapu vārti, visas kapu kopiņas sakoptas. Saposta un ziediem rotāta arī kapu apkārtne. Viss liecina, ka strādātājiem bijusi ne tikai laba gaume, mākslinieciska izjūta, bet arī liela cilvēka sirds.
Visa šī brīnuma radītājs ir Misas vidusskolas skolotājs, arī kapu pārzinis, Egons Nērings ar saviem palīgiem. Var apskaust viņa darba spējas, enerģiju un izdomu. Par katru iekopto vietu, gandrīz par katru kapu kopiņu viņam ir ko stāstīt. Viņš te ir Saimnieks un Radītājs. Atzinīgi viņš novērtēja katru cilvēku, kas palīdzēja viņam šai grūtajā, bet vajadzīgajā darbā.
Rodas jautājums – kas viņam liek tik daudz stundu ziedot kapu kopšanai? Tieksme pēc skaistuma un sakoptības? Atbildība aizgājušo mūžu priekšā, kas izgaismo ceļu arī nākamai paaudzei? Varbūt tā ir cilvēkmīlestība? Daudzu cilvēku vārdā gribētos pateikt lielu paldies. Dievs katram no mums ir sagatavojis savu ceļu. Šai ceļā ir labs vārds, labs darbs un labs cilvēks. Tā ir trīsvienība, kas nav par zeltu nopērkama.
